Zvēru karš lapsas dēļ.

  2. A. 103. P. Tala2s Vidzemes Liepupes (M e ķ e s) pagastā. Brīvzemnieka kr., "Mūsut.pasakas"9. LP,VI,36, 14. A5, II, 22a.

Lapsa reiz sastapa vecu runci saimnieka kāpostu dārza. Lapsa vaicā, ko šis te darot? Runcis atbild, ka vecuma dēļ saimnieks tam vairs nedodot maizes. Lapsa teic, lai nāk šai līdz uz bedri. Labi! Runcis arī aizgāja un dzīvoja lapsas bedre.

Reiz vilks, gar lapsas durvim staigādams, to meklēja. Lapsa, vilku ieraudzījusi, tam uzsauca jau no tālienes, lai iet klusāki, citādi iztraucēšot viņas jauno vīru. Nu vilks grib redzēt, kāds gan šis jaunais virs esot. Bet lapsa, liela gudriniece, atbild, ka tā neesot vis tik viegla lieta redzēt viņas jauno vīru. Nu vilks paliek vēl domīgāks un aiziet. Ceļā viņš sastop lāci un meža cūku un pastāsta šiem, kādi brīnumi notikuši ar lapsu. Visi trīs ļoti kāro redzēt lapsas jauno viru un iet taisni uz viņas mājokli. Pie bedres atnakuši, tie visi prasa lapsai, lai jele rāda savu vīru. Bet lapsa, liela gudreniece, atbild: "Sagādājat labu maltīti, tad viņš iznāks." Aiziet vilks ar lāci uz ganiem. Vilks, labs miesnieks, un lacis, labs vedējs, nokampj labāko vērsi, nones pie lapsas nama durvim, kur meža cūka jau sataisījusi vietu goda mielastam. Visu sagatavojuši, tie aicina karotos viesus pie maltītes. Lapsa arī iznāk un saka: "Eita tik tāļāk un paslēpjaties; man bail, ka mans vīrs iznācis, jūs nesaplosa gabalu gabalos." Lapsas ciemiņi arī paklausa: meža cūka ierokas sūnās, vilks ielien kārklu krūmā un lācis uzkāpj kokā. Nu lapsa aicina savu vīru pie maltītes. Vīrs arī nāk — garu baltu bardu, liels bomis par muguru — pie vērša klāt un sāk ēst: "Ņurā, ņurā, ņurā!" Vilks, to redzēdams, sāk jau čukstēt: "0ja velns, viens pats apēdīs visu vērsi!" Meža cūka, izdzirdusi vilku čukstam, arī grib redzēt un paceļ sūnās savu degunu. Runcis domādams, ka sūnās pele, saķer cūkai degunu. Runcis no bailēm nezin, kur sprukt — tiešām kārklu krūmā iekšā, vilkam virsu. Vilks redzēdams, ka cūka mūk, ko māk, laiž tai pakaļ, ko kājas nes. Runcis, vēl vairāk pārbijies, dodas kokā taisni pie lāča klāt.' Lācis tādās briesmās lec no koka zemē un, kauču stipri sasities; laiž visa sparā saviem biedriem pakaļ. Pa tām starpām lapsa gudriniece palika viena pati pie vērša cepeša.