3. A. 103. E. Kozlovskis, "Lobuo sākla" I. d.

Vīnu reizi lopsa satyka kaču uz teiruma un vaicoj nu tuo, kū šis te dors? Kačs atsoka, ka saiminīks šu izdzinis nu sātas, ka šis aiz vacuma navars vaira peļu gyut. Lopsa soka, lai kačs īt jai leidza uz mežu. Kačs aizguoja ar lopsu uz lopsas olu un suoka tī dzeivuot. Gadējuos reizi vylkam īt garum lopsas olai. Lopsa, pamanējuse vylku, soka uz jū, lai it klusuok, ka naiztraucātu šuos veira. Vylks grib redzēt, kas tur ir lopsai par veiru. Lopsa atbiļd, ka nav vys tik vīgla līta redzet šuos veiru. Vylks aizadūmoj un aizīt prūjom. Ceļā jis soteik luoci un meža vepri, kurim arī pastuosta, kaidi breinumi nūtykuši ar lopsu. Vysim trejim ļūti īsagribēja redzēt lopsas veiru un jī aizīt taisni uz lopsas olu. Daguojuši pī olas, suoka lyugt lopsu, lai tei paruoda sovu veiru. Lopsa atsoka: "Sataisuot lobu maļteiti, tad jis izīs nu olas." Vylks ar luoci aizīt uz gonim, sagyun lobuoku vērsi un nūnas uz lopsas olu. Lopsa, izguojuse nu olas soka: Ejit tuoļuok un nusaglobuojit; maņ bailes, ka muns dzeives draugs jyiisu nasaplāstu gobolgobolim. Lopsas gosti paklausēja un nusaglobuoja: meža vepris īsa-roka syunuos, vylks īleida zoru gubā un luocis īkuopja kūka. Nyu lopsa aicynoj kaču pi maļteites. Kačs daīt pī vērša un suoc ēst: "ņurrr, ņurrr, ņurrr!" -- Tū radzādams vylks dumoj: "Vīns pats apess vys", mums ni druskas napamess." Meža vepris gribi pasavērt un paceļ nu syunom sovu smeceri. Kačs, dumuodams, ka syiinuos pele, ķeras vepram aiz daguna. Vepris puorsabeist un saceļ kuojas uz mežu. Kačs arī nusabeida vepra un nū bailēm īskrēja zoru guba, kur gulēja vylks. Vylks, radzādams vepri bāgūt un, dumuodams, ka kačs nyu kersīs aiz juo, laižas vepram pakaļ, cik kuojas nas. Vēļ vairuok puorsabeidis, kačs skrīn kūkā, taisni pi luoča. Luocis, radzādams taidas brīsmas un, dūmuodams, ka nyu kačs skrīn pēc juo, lāc nū kūka

zeme un lai sev i sasasyt, bet laiž bēgt nu vysa spāka sovim draugim pakaļ. Lopsa ar kaču paiīk pī vērša cepeča vīni paši.