4. A.103. J.Utynovs Preiļos, N.Rancāna krājuma.

Vīnreiz vīnai saiminīcai kaķis beja nuēdis krējumu nu piida viersa. Viņa, par tu nusadusmuojuse, kaķi ļūti atsyta un izsvīde laukā pī piertis, kur kaķis pēc daža laika otkon atspierga. Te kaidreiz skreja cauri lopsa, kura pasveicynuoja kaķi: "Lobu dīnu, kyumeņ! KuotuguH?" Kaķis atbildēja: "Lobu dīnu, lopsa gudrinīca! Kuopēc es guļu? Šūreit es saiminīcai nūēžu krējumu nu vīna pūdiņa, un viņa par tū mani brismīgi atsyta, tikkū pusdzeivu izsvīde uora nu ustobas." Tad lopsa soka kaķam: "Īsim ar mani leidzja un sasaprecēsim!" Kaķis atbild: "Navaru vel pait." Lopsa soka: "Es nūnesšu!" Tad viņa pajeme kaķi, lyka uz mugoras un nunese uz sovu olu. Kad kaķis vysa atspierga, atlyka nūturēt kuozas. Lopsa togad guoja tikai sameklēt kuozom vīsu, ldama viņa vysupyrms satyka vylku un soka: "Lobdīn, kyumen! Lyudzu, atejat uz munom kuozom!" Vylks prosa: "Bet ar kū tev byus kuozas?" Lopsa atbild: "Taids mozs zvēriņš, bet ļūti sirdīgs. Tikai kā īsi, pasapyulējis kū vairs atnest! Bet juo moz kū atnessi, jis ļūti sasadusmuos un tevi apēss. Vylks tyulit nūskrēja uz gonuomu pulku, saķēre vīnu viersi, lyka uz mugoras un nūnese uz lopsas kuozom. Luopsa, skrīdama tuoļuok, satyka pynkaiņu luoci, un taipat pasveicynuojuse, aicynuoja viņu uz kuozom un pīteice, lai kaut kū atnas, juo šuos veirs asūt ļūti sirdīgs. Juo nikuo noatnaškūt, jis saplēškūt ju gobolgobolim. Kad vīsi beja jau pīlyugti, lopsa guoja uz muojom. Luocis nuguojis dabūja mada pūdu un arī atnuoca uz lopsas kuozom. Vylks turpat natuoli nu lopsas olas īsaroka lopuos, tikai astes gols palyka uora un drusku golva; lai varātu redzēt, kaids byus tys sirdīgais lopsas bryuguons. Luocis izkuopa kūkā. Par nagaru laiku nu olas izleida kaķis un, pīstuojis pi vierša, suoka murminuot:"Malo,malo"[kr, vfkj maz]. Vylks ar luoci breinuojās, ka taids mozs zvēriņš, pīstuojis pī taida lela lūpa, un vys soka, ka asūt par moz. Paēdis gaļas un mada, kaķis gribēja pasastaiguot. Staiguodams pa mežu, natuolu nu lopsas olas īsavēra vylka astesgolu un nudumuoja, ka tur lopuos ir pele, un ķērēs ar nogim īškā.

Vylks nu lelas bailes kai tryucuos nu zam lopu un suoka bēgt, cik vīn spāka. Kaķis ari nūsabeidis, ka nu lopom izskrēja taids lels zvērs, skrēja tuvejā kūkā īškā, un kai reiz tyma, kura beja luocis. Luocis nudumuoja, ka kaķis ir sasadusmuojis, ka jam atnese moz gaļas un mads, tagad grib jūs apēst, lece nu kūka zemē un lūti atsasyta, bet nasaverutīs uz vysu suopi, skreja kai na dreizuok prūjom. Kaķis, vēl vairuok nūsabeidis, lece ari nu kūka zemē un skrēja taipat dreiži kai ari luocis ar vylku prūjom. Lopsai gudrinīcai palyka vasols viersis un mada pūds.