2. A. 103. N. Rancāns Rēzeknē.

Īdams nu krūga zaķis satyka luoci. Luocis, saticis zaķi, vaicoj: "Leikais, greizais, kur tu īsi?"

Zaķeits atbild, ka jis īt uz sovim karaveirim, un ka reitu cels karu pret vysim zvērim. Luocis salosa vylku, lopsu. Lopsu izsyuta ūzūlā, lai veras, ar cik lelu spāku zaķis atīs karūtu. Lopsa īkuop kūkā un soka: "Atīt zaķis ar lelu spāku: vīns ar dzelža kuorti, ūtrs ar divim zubinim, a cytu vēl redzēt navar." Kaķis, kurs arī jema daleibu šimā karā, tam laikam apskrēja ar leikumu ap vylku un saķēre vylkam aiz astes. Vylks nusabeida un bļaudams aizskreja prujom. Tad kaķis sprausluodams Izskrīn kukā un nūbaida lopsu, kura, krizdama nū kūka, nūbaida luoci. Un tai vysi treis izbāg kurs kur. Zaķam nu lelas prīcas un smīkla puorpleist lyupa, un nu tuo laika vysi zaķi ar puorpleisušom lyupom.