Mājas pele un lauku pele.

112. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē-Pienavā. LP. I, 160. AŠ,II, 65a.

Kādā siltā dienā mājas pele izlien no grīdas apakšas un aiztek uz Sildruvu pie savas radinieces, lauku peles. "Nu labdien! Vai pazīsti arī vēl savu radinieci?" "Labdien, labdien! Kā tad nu māsas nepazīšu? Ak tavus priekus, ka pie manis atnācil Bet vai ceļu labi zināji, vai neapmaldījies?" "Kur nu maldīsies? Bet saki, māsiņ, kas tā tur par tādu spurguļainu gubu?" "Tie jau sadīguši graudi, mana vienīgā barība, mana vienīgā maizīte!" lauku pele bēdīgi atbild.

"Ak Dievs, tāda maize!" mājas pele lepni brīnās; "man pie tādas maizes būtu jānomirst badā. Māsiņ, cik man pavisam citādāka pārtika: no rīta gaļa, pusdienā tauki, vakariņās kreims. Un to visu es, tik no alas iznākdama, kukņā atronu. Mana dzīve zelts pret tavu. Nāc tādēļ uz manu māju un dzīvosim kopā." "Labi, iešu!" Naktī abas māsas, radinieces, izlien no pagrīdes un jautā circenim: "Ķirķi, ķirķi! vai ķaķēdamis mājā?" "Ne, aizbrauca ar peļu ādām uz Rīgu!" circenis atbild. "Nu, tad laiks!" mājas peles priecājās. "Palieci tu, māsiņ, tepat pie cauruma; es nesīšu tev klāt un tu nesīsi alā." Bet līdz ko mājas pele soļus divus parikšoja, te kaķis brāc virsū. Par laimi, ka šoreiz vēl izdevās alā iesprukt; citādi būtu zelta dzīve pagalam. "Nu nekas!" mājas pele mierina radinieci, "kad nu te neizdevās, neizdevās — iesim pa pamata caurumu uz klēti speķi ēst "Noiet uz klēti, bet te atkal klizma: saimnieks atver durvis un viņa āpšelis radiniecēm kā sadedzis virsū. To redzēdama lauku pele tūlīt griežas uz savu māju sacīdama: "Man labāk sadīgušie graudi drošumā, nekā tavi gardumi mūžīgās bailēs. Es savus graudus pati sakrāju, bet tu gribi tik no otra labuma vien pārtikt. Ar Dievu!"

Piezīme. Šī pasaciņa, kā jau arī A. Lerchis-Puškaitis ir novērojis, neatšķiras sevišķi no vecā Stendera pasakas (28), kādēļ var būt cēlusies arī no rakstiem. P.Š.