P. Linītis Liel-Seseves Štažuļos, A. Bīlenšteina krājumā. LP, VI, 102d.

Reiz rijas sermuliņš noķēra žurku un, zināms, apēda bez sāls, bez itin nekā. Bet kaķis pa to starpu arī bij tīkojis žurku tiesāt; tomēr kad nu sermuliņš bij aizsteidzies priekšā, tad viņš domāja citādi darīt: viņš ķeršot sermuliņu un, sermuliņu ēzdams, apēdīšot ir to žurku līdz. Un tā klupis sermuliņam čuprā. Bet nu mums būtu jāiet skatīties, vai noēdīs abus uz reizi, vai nenoēdīs?