Leitis dabraucis pie kroga, piesien zirgu pie margām un pats ieiet krogā. Kamēr viņš krogā, tamēr lācis, kas dīdītājiem atsprucis, ieraušas kamanās. Zirgs, mežona smaku saozdams, atraujas vaļā un sāk briesmīgi skriet pa lauku laukiem un mežu mežiem, taisni prom uz mājām; bet lācis sabijies, skrienot pār kapsētu, bija paķēris vienu krustu un, šo turēdams ķepās, sēdēja kamanās. Vīrs, iznācis no kroga, tur vairs neatrod zirgu, nezina nekā cita darīt, kā iet, meklējot un taujājot, uz mājām, un lūkāt, vai zirgs tur nebūs noskrējis. Ceļā viņš satiek divus žīdus, un tiem prasa, vai neesot redzējuši zirgu skrienot ar tukšām kamanām. Tie atbild: "Tur gan viens braucējs ātri aizskrēja, bet mēs lāga nevarējām manīt, izlikās kā kāds baznīckungs sēdēja kamanās." Leitis aiziet mājā un uziet, kāds lērums noticis. Zirgs, pa vaļējām durīm ātri ieskriedams vāgūzī, pret sienu bija nosities un gulēja nost, bet lācis aiz lielām izbailēm sēdēja kaktā, krustu cieši iekļāvis ķepās. Protams, lāci gan nosita un tam ādu novilka, bet saimnieks ar to vien savu skādi nedabūja atlīdzinātu.