Lauva, zirgs un vilks.

  2. A. 118. A. Lercbis-Puškaitis Džūkstē-Pienavā LP, l. 162. AŠ, II, 42b. 0. Dahnhardt, "Natursagen" III, 42. 5,429.

Zirgs ēd pakalnā un padikti pats pie sevis nopūšas: "Ne, to ilgāki vairs necietīšu! Ja Jēcis man vēl rītu tik smagu vezumu uzkraus, tad iešu pie sava ķēniņa, lauvas, žēlastību lūgties."

Bet tikko bērais šos vārdus izteicis, te lauva izlēc no krūma un saka: "Tavas noputas dzirdēju. Bet tagad gribu redzēt, vai patiesi tik nespēcīgs esi. Eimu jau trīs nedēļas apkārt un visus glēvuļus nomaitāju: turpretim stipros, dūšīgos, uzteicu. Esmu pats stiprs, tādēļ gribu, ka mani pavalstnieki arī stipri." Lauva nu paņem akmeni un izspiež ūdeni no tā. Zirgs, to redzēdams, grib ķēniņam iztapt un sper akmenim tā, ka tūliņ dzirksteles sprāgst. "Tu esi mans pavalstnieks!" lauva priecājas un grib aiziet. Bet zirgs viņu tūlīt vēl nelaiž, sacīdams: "Cienīgs ķēniņ! man vēl kas uz sirds. Vilks vakar, tepat uz ganībām, nokoda manu dēlu, spirgtu kumeliņu." Lauva, to dzirdēdams, apsolās vilku pārmācīt. Netālu, turpat purvmalā, vilks patlaban saulgozī gorās. Lauva viņam uzsauc: "Ko te gories, nāc, parādīšu labāk, kur viņpus kalna labs kumoss ganās." Vilks stiepj, stiepj kaklu, bet nevar ieraudzīt, jo kalns priekšā. "Nu, ja nevari tā ieraudzīt, tad nāc —pacelšu!" Lauva nu saņem vilku pa vidu un ceļ tik stipri, ka viss muguras kauls nobrakšķ un pats vilks noģībst. "Aķ tavu gļēvuli, zirgu ieraugot vien jau noģībst!" lauva smiedamās nosviež vilku un aiziet. No tā laika vilkam muguras kauls palicis stivs.