Vilks ar aunu, abi nejauši danāca pie upītes nodzertos; vilks dzēra augšpuse, auns vairāk uz leju. Aunu ieraudzīdams, tas gāja pie šā un sacīja: "Kādēļ, tu man ūdeni sajauc, ka es nevaru dzert?" ' "Ka lai es tev ūdeni sajaucot?" auns brīnodamies atbildēja; "tu dzer augšgalā un es apakšā." Vilks sacīja: "Vai tu vēl spīties par to? Es tevi par strāpi apēdīšu." Aunam atbildēja: "Ja nu tev nav par mani nekāda žēluma, tad es tev vēl pie tam gribu palīdzēt. Nostājies tu lejā un gaidi tur mani; es uzkāpšu kalnā un tad, lejā skriedams, iešaušos tev pašā rīklē" Vilks bija ar mieru kā norunāts. Viņš nostājās lejā un gaidīja, muti atplētis. Auns ātri šāvās zemē un deva ar saviem lielajiem ragiem vilkam tā pierē, ka šis noģība un dakrita gar zemi. Pēc kāda brīža atžirbies, ērmodamies sacīja pie sevis: "Nemaz nevar zināt, kur auns palicis! Vai tas man ieskrējis vēderā, vai garām aizšāvies?"

Piezīme. Pasakas sākums var būt nācis no Stendera (2), bet otra puse jau ir pavisam citāda. Arī visi sekošie varianti līdzinās šai pasakai vairāk nekā Stendera fābulai. P. Š.