Auns ar vilku.

3. A. 122. P. Š. no sava tēva-tēva Raunā.

Reiz viens auns nomaldījies no gana un iegāš krūmos. No otras puses nāk viņam liels vilks pretī. Auns sabīstas un grib bēgt, bet vilks uzsauc: "Kur nu, draugs, steidzies, parunāsimies! Man dikti ēst gribis."

Auns atbild: "Man arī ir apnicis dzīvāt. Atplēt tik platu muti es pats tev ieskriešu vēdarā."

Vilks būdams izsalcis, ir priecīgs par tādu laimi, atplēš muti un gaida. Auns nu labi atsperas un dod visā spēkā ar ragiem vilkam par galvu, tā kā šis tūlin paliek guļam. Auns nu arī bēg prom, ko nagi nes.

No reibuma pamodies vilks sāk gudrot: "Kur nu auns palicis? Vēdarā gan tā nav!"