Auns ar vilku.

4. A. 122. LP, V, 58. AŠ, II, 30a.

Avens lieliem ragiem bij atšķīries no aitu pulka; blēdams nabadziņš skraidīja, citas aitas meklēdams. Te — kad tevi nolāpamais! — saskrējās krūtīs ar pašu vilku. Vilks uzkliedza: "Pieturi! man kas runājams, es tevi ēdīšu!"

"Tā tad labi!" avens iesmējās, "es atkal cauru dienu noskraidījos, nāvi meklēdams, nu lielām mokām reiz satiku. Bet tad nu nostājies tur lejā un atplēti rīkli labi platu; es uzskriešu kalnā un dzīvs likšos tev vēdarā iekšā, esmu dzirdējis, ka tad mana gaļa esot desmitkārt gardāka."

Vilks tūliņ aplaizījās vien, nostājās lejā un atplēta rīkli, cik jau nu jaudāja. Bet avens, labi attecējies, deva ar ragiem tādu drāzienu vilkam pa galvu, ka vilks turpat uz vietas palika guļam.

Avens smiedamies aizgāja. Vēlāk vilks, no belziena atžilbis, uzcelās brīnīdamies: "Skrien tavu skrējienu, uguns vien gar acīm nostiepās; un nu īsti nemaz nezinu, vai viņš man izskrēja cauri, vai aizskrēja garām, bet vēdarā, liekas, nebūs palicis."