Auns ar vilku.

5. A.122. P.Miļūns Lietavas Žeimē. Jkr.,V,ll,10a. LP, VII, II, 38, l, 2, AŠ, II, 30c.

Izsalcis vilks, sirodams pa leju, ierauga aunu kalna galā un sāk kāpt kalnā, lai to aprītu. Šis iesaucas: "Pag, brālīti, ko kāpsi tik augstu, ko pūlēsies? Notupies turpat apakšā, izplēt muti un gaidi — es lekšu no kalna un ielekšu tev taisni rīklē."

Vilks ar to mierā, jo jūtas pārāk nespēcīgs uzrāpties pie auna, un dara, kā auns vēlējies. Auns skrien nu no kalna un gāž ar saviem cietajiem ragiem no visa spēka vilkam pa krūtim.

Vilks apveļas un auns aizskrien, no redzamas nāves izglābies.

Pēc laba brīža atmostas vilks no paģībes un stiprā trieciena un prāto: "Vai auns ieskrēja man vēderā, vai paskrēja gaŗām? Ēst gan vēl gribas, bet vēders tāds apaļš."