LP, V, S3. AŠ, II, 3M.

Pavasarī auns ēdis uz rudzu zelmeņa. Jauns vilks, kas līdz šim tikai smaulas aitas bij redzējis, iznācis no meža un prātojis: "Diezin, vai tā būtu aita, vai ne? Ne, nebūs vis."

Gājis klātāk; bet auns pēkšņi apgriezies ar visiem ragiem un sabolējis acis.

Vilks jau sabijies. Beidzot ievaicājies itin žēlīgi, ko viņš ar tādiem sirpiem galvas galā darot?

"Ko daru? Gurnus pakasu, ja ieniezas."

Vai! lai pakasot viņam arī drusku, brīnum niezot. "Labi, labi! Tad panāci te pie ežas."

Šis lien arī, kā tāds izgurušais. Auns nu pakāpies uz ežas, kas bijusi ļoti stāva, un tad licis ragus ar tādu sparu vilkam sānos, ka palicis uz vietas.