1. .A. 122. A. Bungšis Ķevelniekos, Vec-Auces tuvumā. LP, V, 67. AŠ, II, 39b

Reiz vilks dikti nogribējies ēst. Saticis ķēvi.

"Ķēve, es tevi ēdīšu!"

"Ko tu mani ēdīsi? Man jau nagla pakaļkājā!"

"Es tev izraušu!"

"Rauji, rauji, ja vari."

"Vilks līdis klāt naglu raut; bet ķēve spērusi: ī! ī! nevarējis piekļūt. Gājis tāļāk un saticis kazu.

"Kaza, es tevi ēdīšu!"

"Neēdi vis; tad man jānoskaita papriekšu pātari."

Bet kaza skaitījusi pilnā kaklā pātarus. Māju ļaudis teikuši:

"Ko tā kaza tik aplam bļauj, skriesim glābt."

Ļaudis saskrējuši un vilkam bijis jāaizmūk. Gājis tāļāk, saticis cūku ar sivēniem.

"Cūka, es tevi ēdīšu ar visiem sivēniem!"

"Vai, ciemiņ, neēdi vis! mani bērni ——————— —" Labi! Bet līdz ko cūka pārskrējusi, saimniece aurējusi meitas: "Cūka bez sivēniem, cūka bez sivēniem — skriesim mežā sivēnus sameklēt!" Saimniece ar meitām aiztek mežā, vilks satupis glūn laizīdamies. Nu pārdzen sivēnus sētā, vilks brīnās, —————— Bet saimniece teica: "Saimnieks, saimnieks! sargā jele sētmalas: redzējam atkal vilku vazājamies!" Saimnieks paķer šaujamo un ies vilku medīt. Satiek vilku, vilks prasa: "Saimnieks, saimnieks! vai tu nezini, kas tas par kalēju bija, kas ķēvei naglu kājā iedzina?" "Es, es tas biju, vilciņ!"

"Es, es mācīju — vilciņ!"

"Ače! šis," saimnieks izcēlis šaujamo un nošāvis vilku.