Vilks medī zirgu.

2. A,122. Draugs "Mūsu t. teikas un pasakas" II, l.

Reiz vylks beja cīši bādīgs. Mežmolā īguojis redz — uz lauka ād zyrgs un kumeļš. Vylks dreiž vīn pi zyrgim kluotu un soka uz vacu zyrgu:

"Ak, kai es zyrgus mīļuoju. Laid, lai es tovu skaistu kumeļu nūgluosu un nūbučuoju!

"Par kū na!" zyrgs atsoka: "Par kū na, cīnējams vylka kungs! Bet pyrmuok apraugi munu kuoju. Dīz! kas tai kaiš? Navaru ni paskrīt, ni paīt. Klybuoju jau sen."

Vylkam par tū lela prīca. "Cik dreiži zyrgu var pīronuot." jis nūdūmuoja. "Labi, apēsšu pyrmuok pašu zyrgu un pēčuok kumeļu."

Bet kūleidz jis gribēja zyrgu aiz pakaļkuojas sagyut, zyrgs jam tai īspērja, ka guns vīn ap acīm apjuka. Nū spērīna vylks apžilba. Tik ar leluom mūkuom jis pīsacēla un aizavylka uz mežu.