(A. 275.) E. Ābels Garlenē. LP, V, 59, 3. AŠ, II, 70.

Cūka reiz satika vilku un vedināja viņu skrieties. "Labi, skriesimies arī tad, bet labi tālu; vai tu redzi to mazo mežiņu? Skriesim tur uz to mežiņu pa ceļu vien un vēl gabalu mežiņā iekšā, kamēr es bļaušu. Bet kas skrējienu pazaudēs, tam jāļaujas viens zobs izraut."

Labi. Un nu sāka skriet: cūka aizelsusies, ko tikai māk, bet vilkam soļi slaiki, tas palēkdams, lēni jo lēni. Vilks mežā sen jau — cūka pēc laba laika tikai ieronas un grib garām skriet; bet vilks iesaucas: "Nu ir diezgan! Dodi nu zobu raut!" Cūka deva arī; bet vilks nokoda cūkai galvu.

Piezīme. Šī pasaka gan noderētu H nodaļā, kur mazais kustonītis noskrien lielu zvēru, bet šeit tomēr ir citāds iznākums. P.Š.