A.122. 56A. 227. A.Lerchis-Puškaitis Džūkstē. LP, V, 60. AŠ, II, 39a.

Vilks izgājis pamedīt. Izlavījās cauru dienu: nekā. Te ierauga oša galā strazdam ligzdu. Vilks tūliņ liels: "Nosviedi man vienu bērnu; ja ne, nokrimtīšu osi un apēdīšu jūs visus!"

Strazds, muļķis, izbailēs nosviež arī. Otrā rītā vilks, ieēdies, klāt atkal: vēl vienu bērnu, citādi krimtīšot koku!

Te lapsa — kur gadījusies, kur ne? — piebiksta strazdam: "Muļķi, ko apskaudi bērnus? Atsaki vilkam: parādi ķirveli, ķekseli!"

Strazds atmožas kā no miega un tūliņ osī augšā: "Parādi ķirveli, parādi ķeķseli, ar ko krimtīsi?"

Vilks nokaunās: ,Lapsa, skauģis, tevi mācījusi!" un aiziet. Iet, iet — satiek lauka galā gaili.

"Es tevi ēdīšu, gailīti!"

"Neēdi, neēdi, vilciņ, vēl nenoskaitīju pātarus!"

"Skaiti tad drīzi!"

Vilks, kamēr šis skaitīs, nosēžas grāvmalī pagaidīt; bet gailis tomēr no muguras puses pieliek knābli vilkam pie auss un dzied, cik jaudas: "Ķikerikū!"

Vilks apreibis un atkritis kā peka augšpēdu; bet gailis tamēr gabalā. Pa brītiņam atžirgst gan šis un nu ies tāļāk. Satiek zostēviņu:

"Es tevi ēdīšu, tēviņ!"

"Vai, vilciņ, esmu taču radu rads — neēdi vis!"

"Kas par radnieku man esi?" "Re, kā neatmini: tēva brālis, tēva brālis! (rupji izrunāts, zoss kliedzienam līdzīgi).

"Ko? Tēva brālis!" vilks nobrīnas un aiziet bešā mājā.