Aklais vilks.

R. Vulfs Ūziņos. LP, V, ". AŠ, II, 32

Reiz vērsis gājis mežā ganīties un saticis pulka vilku. Vilki vaicājuši: "Vēršeli, vēršeli, vai tev nav bail no mums?" "Ko no tādiem kaķiem izbaidīšos?" Tā vārda pēc vilki briesmīgi saskaitās: tūliņ apstāja vērsi, nogāza gar zemi, sasēja kājas un lika kādam aklam vilkam sa-sieto turēt, kamēr paši atnesīšot dunčus un tad kaušot. Bet tikko citi vilki aizgājuši, vērsis lūdzies: Mīļo, aklo vilciņ, kaut tu zinātu, kā man saite šo priekškāju grauž; atraisi drusku to kāju, lai attirpst." Aklais vilks tāds žēlīgāks bijis, atraisījis arī. Bet vērsis nu iedevis vilkam puļķi kājas vietā un teicis: "Tā, tā, nu stipra gan. Še, turi nu atkal manu kāju!" Vilks turējis puļķi. Pa brītiņam vērsis atkal lūdzies: "Mīļo, aklo vilciņ, kaut tu zinātu, kā man saite otro priekškāju grauž; atraisi drusku, lai attirpst." . Aklais vilks atraisījis arī. Bet vērsis nu iedevis vilkam puļķi kājas vietā un teicis: "Tā, tā, attirpa gan. Še turi nu atkal manu kāju!" Vilks turējis. Pa brītiņam vērsis atkal lūdzies: " Mīļo, aklo vilciņ, kaut tu zinātu, kā man saite vienu pakaļškāju grauž; atraisi drusku, lai attirpst." . Aklais vilks atraisījis. Bet vērsis nu iedevis vilkam trešo puļķi kājas vietā un teicis: "Tā, tā, attirpa gan. Še turi nu atkal manu kāju!" Vilks turējis. Pa brītiņam vērsis atkal lūdzies: "Mīļo, aklo vilciņ, kaut tu zinātu, kā man saite otru pakaļškāju grauž; atraisi drusku, lai attirpst." Aklais vilks atraisījis. Bet vērsis nu iedevis vilkam ceturto puļķi kājas vietā un teicis: "Tā, tā, attirpa gan. Še turi nu atkal manu kāju!"

Vilks turējis visus četrus puļķus, bet vērsis aizgājis mājā. Atnākuši citi vilki ar dunčiem, vaicājuši aklajam: "Kādēļ neturēji vērsi?" "Ā, te jau es turu!" "Ak tā! Tu esi apēdis vērsi un nu mūs vēl krāpsi; sitīsim to aklo nost!" Un citi situši, situši, kamēr nosituši neredzīgo.