Kaza un vilks.

  123. L. Ivanovskis Daugavpils apriņķa Kapiņos, N. Rancāna krājumā.

Mežā mazā istabiņā dzīvoja viena kaza ar diviem kazlēniem. Katrureiz, kad viņa izgāja laukā zāli ēst, viņa piekodināja bērniem, lai aiztaisa labi durvis, un lai cita neviena nelaiž iekšā, kā tik viņu pašu. Pārnākusi viņa sacīšot smalkā balsī: "Mīļie bērniņi, laidiet mani iekšā! Pilni ciči, pilni ragi balta piena."

Paēdusi zāles, viņa griezās atkal atpakaļ, sacīja augšā minētos vārdus un kazlēni viņu ielaida iekšā. Tad viņa paēdināja savus bērnus un izgāja atkal zālē.

Reiz par nelaimi visu to bija noklausījies vilks. Kad vecā kaza aizgāja, viņš pienāca pie istabiņas un sauca savā rupjā balsī: "Bērniņi, laidiet mani iekšā! Pilni ciči, pilni ragi balta piena."

No rupjās vilka balss kazlēni pazina, ka tā nav viņu māte un atbildēja vilkam: "Mūsu māte runā smalkākā balsī, mēs tevis nelaidīsim iekšā." Vilks nu aizgāja uz kalēju, lai izkaļot viņam plānāku mēli, tad pārnāca atkal uz kazas istabiņu noklausīties, kādā balsī kaza runā.

Nu atnāca kaza, nostājās priekš durvim un sacīja smalkā balsī: "Bērniņi, laidiet mani iekšā! Pilni ciči, pilni ragi balta piena." Bērni ielaida savu māti, kura tos labi paēdināja. Tad visi aizgāja gulēt, un kad no rīta piecēlās, tad kaza atkal aizgāja ganībā. Pēc kāda brīža pielīda vilks pie istabiņas un teica jau smalkākā balsī: "Bērniņi, laidiet mani iekšā! Pilni ciči, pilni ragi balta piena."

Kazlēni atkal pazina svešo balsi un atbildēja: "Mēs nelaidīsim, mūsu māte runā smalkākā balsī." Vilks nu atkal aizgāja uz kalēju, lai izkaļot viņam vēl plānāku mēli. Tad pievilkās slepeni pie istabiņas durvim, paslēpās krūmos un noklausījās, kā kaza runā.

Drīzi vien atnāca kaza, bārdu kratīdama, un sauca: "Bērniņi, laidiet mani iekšā! Pilni ciči, pilni ragi balta piena." Tad bērni attaisīja durvis un ielaida savu māti, Šoreiz kaza bija ļoti priecīga, ka bērni nebija laiduši neviena svešinieka iekšā. No rīta viņa atkal itin droši aizgāja ganīties.

To bija noskatījies arī vilks, kurš pēc neilga laika bija atkal klāt pie durvim un sauca smalkā balsī: Bērniņi, laidiet mani iekšā! Pilni ciči, pilni ragi, balta piena."

Dzirdēdami tādu smalku balsi, kazlēni domāja, ka māte atnākusi, un attaisīja durvis. Vilks tūlin ieskrēja istabiņā, nokoda kazlēnus un norija viņu gaļu, bet kauliņus salika skapītī, tad aiztaisīja atkal durvis un aizbēga projām.

Pēc kāda brīža atnāk arī kaza un sauc: ,Bērniņi, laidiet mani iekšā! Pilni ciči, pilni ragi balta piena." Bet neviens netaisīja durvju vaļā. Tad viņa atgrūda pati durvis un tik vairs bērnu kauliņus atrada skapītī. Tad viņa palika ļoti bēdīga un sāka domāt par bērnu bērēm.

No rīta kaza jau sāka cept bēru plāceņus, kad atnāca arī vilks, lai apēstu vēl pašu kazu. Bet sajutis plāceņu patīkamo smaršu, viņš sāka kazu mīļi lūgt: "Kūmiņ, dod man arī kādu plāceni, man ļoti gribas ēst." Kaza arī iedod vienu plāceni, kuru vilks tūliņ apēd.

Vilks atkal lūdz: "Kūmiņ, dod man plāceni!" Kaza, labi zinādama, ka vilks apēdis viņas bērnus, negrib vairs dot, bet pēdīgi tomēr iedod. To apēdis, vilks lūdzas atkal.

Kaza atbild: "Es tev vairs nedošu, tādēļ ka tu manus bērnus apēdi."

Vilks saka: "Ja nedosi plāceņa, tad apēdīšu tevi pašu, kā jau apēdu tavus bērnus."

Kaza atbild: "Pagaidi! kad izcepšu, tad došu." Ar šiem vārdiem viņa ieliek krāsnī tukšu pannu. Kad panna bija jau nodegusi sarkana, viņa uzsauc vilkam: "Plācenis gatavs, izkar labi garu mēli!"

Kad nu vilks atplēš muti un izkar mēli, tad kaza iesviež tam nodegušo pannu kaklā. Vilks no lielām sāpēm bēg mežā iekšā, bet kaza ar skruķi dzenas tam no pakaļas un tikmēr sit, kamēr nosit.

Mājā pārnākusi, kaza pataisa mazu šķirstiņu, ieliek tur savu bērnu kauliņus un aprok tos savas mājiņas tuvumā. Tad viņa sataisa bagātu bēru maltīti un sasauc arī savas kaimiņienes uz bērēm. Kazai nu gan bija vieglāka dzīve, bet pati viņa bija daudz bēdīgāka.

Piezīme. Šī pasaka ir valodas ziņā pārlabota un tādēļ arī tulkota rakstu valodā. Lai mēs redzētu, kas šajos pasaku variantos varētu būt no Stendera pasaciņas (40) nācis, tad uzrakstīsim še arī to:

"Kaza, pļavā aiziedama, savu kazlēnu stallī pamet un tam cieti piekodina, tam nebūs priekš vakara durvis atvērt un nekādu svešu ielaist, bet durvis cieši aiztaisīt. Kad jau aizgājusi bija, nāk vilks pie durvim un klauvē. Kazlēns vaicā: "Kas te ir?" Vilks atbild: "Es esmu, ielaid mani!" Kazlēns, mātes vārdu pieminēdams, saka: "Māte man aizliegusi svešu ielaist." — "Es neesmu kāds svešais," atbildēja tas vilks, "jo es esmu tavs rads un znots." Bet kazlēns atkal sacīja: "Tev neva bārzdas, es tev nevaru ielaist." Tad bij vilkam ar kaunu atkal aiziet, kur tas nācis. Būtu kazlēns mātes vārdu nicinājis un vilku ielaidis, tad būtu tas vilka zobus gan manījis."