Mājas lopi ceļ ēku.

3. A. 130A. J. Bechmanis (Pogu Jānis) Brambergā, Brīvzemnieka kr., "Mūsu pasakas" I, 3. LP,VI. 36, 6. AŠ, II, 51l. Vāciski atstāstīts "Tiermärchen" Nr. 26. Anm. 2, l.

Senos vecos laikos visi māju lopi draudzīgi dzīvojuši kopā. Tiem bijusi mežā būdiņa, sūnām taisīta. Bet ir še tiem nebijis ilgi miers, jo būdiņu uzgājis vilks un tīkojis pēc taukā sivēna.

Kādu dienu, kad sivēns sildījās būdiņā pie uguns, vilks to nokampis un rāvis laukā. Bet sivēns, no pirmām bailēm atjēdzies, neganti saucis: "Kur vīri, kur vīri?"

Tūliņ pieskrējis klāt vērsis un piespiedis vilku ar saviem asiem ragiem pie sienas un auns nu tikai devis ka devis vilkam pa muguru, kamēr šim stīvam, greizam ar kaunu bijis jāšmauc projām.

Bezkaunīgais vilks, gribēdams atriebties, uzsūtījis lopiem uz kakla dažādus zvērus, bet lopi vienis prātis katru reizi pratuši uzmācējiem atturēties pretī.

Vilks, to redzēdams, nogājis pie Ziemeļa, niknākā Vēja mātes dēla, un lūdzis šim palīdzēt izdzīt lopus no būdiņas. Ziemelis, kam patīk tādi darbi, nogājis uz mežu un pūtis tik briesmīgi, ka ūdeņi sasaluši un sniegs nācis aumaļām no gaisa zemē.

Vērsis, nevarēdams vairs paciest niknā vēja un salnas, līdis arī būdiņā; bet nevilšus aizķērušies viņam ragi un — būdiņa sagāzusies. Lopi redzēdami, ka nu citādi nevar glābties no posta, gājuši dzīvot pie cilvēkiem, kur tie palikuši vēl līdz šo(ai) baltu(ai) dienu(ai).

Ziemelim no tā laika tā paticies nikni pūst, ka tas katru gadu lielajā mežā, šņākdams krākdams, laiž savu vēju vaļā. Tādā laikā arī pats vilks, sasalis un novārdzis, bēgšus bēg no meža ārā, nevarēdams paciest salto Ziemeļa vēju.

Piezīme. Vēja mātes dēls līdz šim nav konstatēts drošās tautas tradicijās. Citādi šī pasaka tomēr nav apšaubāma. P.Š.