Mājas lopi ceļ ēku.

5. A.130A. A. Jaunzeme Lizumā, A. Bērzkalnes krājumā.

Kādu reizi āzis, gailis un zosu tēviņš izgājuši no mājām laimes meklēt. Te pienācis vakars un viņi uzgājuši mežā mājiņu, kur apmetušies par nakti. Āzis uzkāpis uz lāvas, gailis laktā un zosu tēviņš aizdurvē.

Turpat mežā dzīvojusi vilku māte ar saviem diviem dēliem, kura gājusi pastaigāties un uzgājusi mājiņu. Jaunākais vilku mātes dēls gribējis iet mājiņā paskatīties, bet vecākais teicis, lai neejot. Jaunais tomēr nepaklausījis un iegājis mājiņā.

Te uzreiz zosu tēviņš ieraudzījis un sācis ar saviem platajiem spārniem sist, izdzirdis arī āzis, kurš gulējis uz lāvas, un devies tūlin jaunajam vilcēnam virsū ar asajiem ragiem. Šis nabadziņš nezinājis, kur sprukt, domājis, kas tie par dūčiem, kuri durstot sānus, bet gailis laidis savu skaļo balsi vaļā:

"Nes šurp, nes šurp, dod man ar!" Jaunais vilciņš aizgājis pie savas mātes un vecākā brāļa tīri stīvs un apsolījies nu svēti klausīt vecāku vārdus.