2. A, l30A. S. Kaševa Baltinavā, R. Tabines krājumā.

Īt viersis par mežu, sateik vucynu un vaicoj: "Kur, vucyn, īsi?"

"Nu zīmas uz vosoru īšu", atsoka vucyns.

"Īsim kūpā un dzeivuosim!"

Īt jī tuoļuok, sateik cyuku. "Cyaka, kur īsi?" vaicoj vierss ar vucynu.

"Nu zīmas uz vosoru īšu," atbild cyuka.

"Ej ar mums reizē! Tūlaik dzeivuosim kūpā!"

Nyu prīškā jīm aizīt zūss. "Zūss, kur īsi?" tī vaicoj.

"Nu zīmas uz vosoru," atsoka zūss.

"Ej ar mums reizē! Tūlaik dzeivuosim kūpā!"

Īt, īt jī un sateik gaili. "Gaili, kur īsi?" vaicoj.

"Nu zīmas uz vosoru", atsoka gaiļs.

"Ej ar mums reizē!"

Vot īt jī visi un īdami runoj, kai byus dzeivuot. Un vierss soka: "Bruoļi, suoksim ustobu taisīt!"

Bet vucyns soka: "Es nasabeistu soltuma, man ir sylts kažūks un sveita [kr., svārki], es i tai puordzeivuošu.'' Cyuka otkon runoj: "Es nasabeistu soltuma. Es īsarausšu zemē, i bez ustobas puordzeivuošu!"

Zūss ar gaili soka: "A mēs sēdesim zam bīzu egles zoru: vīns spuorns zam suonim, ar ūtru apsasegsim, i taipat puordzeivuosim."

Vierss redz, ka ir slikti, ka patim daīs ustobu taisīt. Jis soka: "Es taisīšu ustobu, bet juo jyus īsit, nalaisšu." Vierss stuoj pi dorba, dreiži pataisa ustobu, lein pats vydā un dzeivoj. Atīt soltais zīmas laiks. Vucyns īt uz vierša ustobu un teic: "Viersi, laid ustobā!"

"Nalaisšu, tev ir syltais kažūks un sveita, tev ir sylts." Vucyns soka: "Juo nalaissi, tod es kai skrīšu, tai izlausšu durovas, un tu pats saļsi."

Vierss īlaiž vucynu sovā ustobā. Par nagaru laiku atīt cyuka un soka: "Viersi, laid ustobā!"

"Nalaisšu!" atsoka vierss, "Tu vari īsarakt zemē un tev byus sylts."

"Juo nalaissi, es izrakšu pamatus (pavaļes) i tu pats saļsi.'' Vierss īlaiž cyuku. Par nalelu laiciņu atīt zūss ar gaili un soka: "Viersi, laid ustobā!"

"Nalaisšu! Kam napaleidzejāt taisīt?" atsoka vierss. Zūss soka: "Es izvolkuošu torfu nu bolkom."

Gails soka: "Es lekšu uz ustobas, nūrausšu smilktis i tu pats saļsi." Un vierss īlaiž obejus. Tai jī vysi puordzeivuoja zīmu un sagaidīja vosoras.