Vērsis ceļ ēku.

3.A. 130B. R. Tabine Rēzeknes Birzgaļos.

Tys beja tajūs laikūs, kod vysi lūpi paši nūteicja sovu liktini, paši beja sovas dzeives kungi. Vysi jī dzeivuoja mīrīgi, baruojās ar zaļu zuolīti, dzēra strauta yudisniņu.

Reizi vierss, dzardams yudini, padzierda, ka zeme duņ. Un lūpu gudrības gruomotā beja rakstīts, ka zeme dunēs tod, kod tyvuosīs zīma, lai iznycynuot dzeivu radību. Vierss to zynuoja un, gluobdams sovu dzeivi, laidjās bēgt. Skrīn, skrīn — pīsalīc, pīlīk ausi pi zemes, pasaklausa — duņ, un skrīn tuoļuok.

Tai skrīdams, jis satyka vucynu. Vocyns prosa: "Viersi, bruoļ, kur tai skrīdams?"

"Nav labi", atteic vierss, "zīma tyvuojās, juobāg."

"Jem mani leidza!" soka vucyns.

"Labi, skrīsim!"

Nyu jī skrīn divotā. Paskrīn gabaliņu, pīlīk ausi pi zemes, pasaklausa — duņ, un otkon bāg. Tai divotā bāgdami jī sateik vepri.

"Kur tai skrīdami?" vaicoj vepris.

"Slikti, zīma tyvuojās", atteic bēgļi.

"Pajemit mani leidza!" soka vepris.

"Labi, skrīsim!"

Nyu jī skrīn trejotā. Paskrīn, paskrīn — pīlīk ausi pi zemes — duņ, un otkon tuoļuok skrīn. Tai skrīdami, jī sateik gaili un zūsi. Tī prosa: "Kur tik dreiži skrīdami?" Un bēgļi atsoka: "Slikti, zīma tyvuojās, juobāg." "Pajemit myusus leidza!" lyudzās putni.

"Labi, skrīsim!"

Nyu jī skrīn pīcotā. Paskrīn, paskrīn — pīlīk ausi pi zemes — duņ, un otkon bāg. Bet tovu nalaimi! Tai skrīdami i namanēja, ka ceļš beidzās un jīm prīškā stuov lels mežs. Kur nyu skrīt? Kū darīt? Bet zeme vys cīšuok duņ. Daīs nūsaļt! Dūmoj, dūmoj, kū darīt, kū nā; golā vierss soka: "Bruoļi, tikpat nu zīmas nanūbēgsim, juo ceļa nazynom. Celsim ustobu, tad vysim byus sylts." Dorbs gon lūpim na pa pruotam. Un vepris soka: "Ka tev baist zīmas, cel vīns ustobu; es īsarakšu syunuos, un man byus sylts." Un vepris aizīt krukšinuodams.

Un vucyns ari soka: "Man ir sylts kažūks; es paleisšu zam egles zorim un nanūsolšu."

Un gailis ar zūsi ari runoj: "Mums ir syltas spolvas. Mes īleksim kūkā, vīnu spuornu liksim zam suona, ar ūtru apsasegsim un mums byus sylts. Cel tu vīns ustobu, ka tev solts."

Un vysi leidzbēdzēji izkleida pa mežu, palyka vierss vīns. Ni tam sylta kažūka, ni ari smeceres ar kū syunuos īsarakt, ni ari spuornu —nav kū darīt, juostuoj pi dorba. Un vierss pīlauž ar rogim kūku, ar kuojom pīplēš syunu un stuoj pi dorba. Par laiku ustoba gotova. Īt vierss ustobā, aiztaisa durovas un dzeivoj.

Pašulaik i zīma kluot. Apsedzja zemi ar boltu pologu, apsedzja kūkus un suoka meklēt, kū varātu sasaļdīt. Vierss tup sovā ustobā un smejas, bet vucyns ar vysu kažūku suok treisēt. Cik namīdzās pi kūka, cik naslēpās zam egles zorim, bet zīma vys tyvuok tam glaužās un kažukā lein. Gudroj vucyns, kū darīt? Ītu uz viersi, bet kauns. Golā mat kaunu molā, īt uz vierša ustabiņu, syt pi duru un lyudzas: "viers, bruoļ, īlaid mani apsasiļdīt!" Bet vierss atsoka: "Nalaisšu! Kam napaleidzēji ustobu taisīt? Ej tinīs sovā kažūkā!"

Redz vucyns, ka ar lobu natiks īkšā, suok pīdraudēt: "Juo nalaissi ar lobu, īšu ar slyktu: ar rogim apdauzīšu ustobas pakšu un tova ustoba sakriss. Tad salšu es, salsi i tu."

Redz vierss, ka nabyus labi, īlaiž vucynu ustobā. Tai kaidu laicņiu jī dzeivoj divotā. Bet zīma ar vīnu vairuok sajem spāku un lein syunuos pi vepra. Tys redz, ka byus slikti, lein nu syunu uorā un čāpoj uz vierša ustabiņu. Pīguojsi kluot, syt durovās un lyudzas: "Viersi, bruoļ, laid apsasiļdīt!"

Bet vierss atsoka: "Nalaisšu! Kam napaleidzēji ustobu ceļt?"

Un vepris soka: "Juo nalaissi,ar lobu, īšu ar slyktu: izrakšu ustobas pamatu, ustoba sakriss. Salšu es, bet saļsi i tu."

Vierss redz, ka nabyus labi, īt, laiž vepri ustobā un nyu jī dzeivoj trejotā. Paīt vēļ kaids laiciņš, atskrīn gaiļs ar zūsi, sytas durvuos un lyudz, lai laiž īškā. Vierss nalaiž: kam dze [kr., tā] napaleidzējuši ustobu ceļt.

Nyu gaiļs ar zūsi soka: "Juo nalaissi ar lobu, īsim ar slyktu. Es ar sovu plotu knuobi izvolkuošu syunas nu sīnom un zīma leiss ustobā."

"Un es," soka gaiļs, "lekšu augši, nūkasšu spaļus nu grīstu — saļsim mes, bet saļsi i tu."

Vierss redz, ka nabyus labi, īt, laiž zūsi ar gaili ustobā un nyu jī dzeivoja pīcotā. Zīma dusmīga skraida pa mežu un nevīna navar nusaļdēt. Nadabuojose lūpu, ķeras pi zvēru, bet tī nanūsabeida.

Luocs īleida olā, lykuos uz suona un kruoc vīn gulādams, gaida, kod saulīte grīssīs uz vosoru, un zīmas soltumu nabādoj. Mīgs ari jam taids lels, ka ir par ēdīni līk aizmirst. Kod saulīte grīžas uz vosoru, luocs apsagrīza uz ūtra suona, pazeida lelu depi [ķepu] un otkon aizmyga. Cyti zvēri šitaipat: kurs īleida olā un aizmyga leidz pavasaram, a cyts par zīmu nabādoj. Vysgryutuok kluojuos naboga vylkam. Vēļ tū zīmas soltumu varātu pacīst, bet olkonums, tys par daudzi mūka. Un te nikur nikuo navar nūķert, vysi izbāguši: kurs olā, kurs kūka dūbumā. Staigoj nabogs dīnu, staigoj ūtru, golā tai staiguodams īsadur uz lūpu ustabas. "A, te nazkas naradzāts, vajag pasaklausīt!" dūmoj vylks. Tai jis tup, klausuos un dzierd, ka lūpi sova storpā sarunuojās. Vylks nūsaklausa, īt pi durovu, sytuos un soka: "Īlaidit īškā apsasiļdlt!"

Vierss dzierd, ka.na taida volūda un soka: "Tu naesi nu myusu saimes, ej prūjam!"

Bet vylks naīt, dūdās uz gudrim: "Īlaidit", soka, "pasiļdīt kot [kr., kaut] vīnu kuojiņu!"

"Nu kuodeļ kuojas nalaist?" dūmoj vierss.

Īlaiž vīnu kuoju, bet vylks soka: "Ka īlaidi vīnu kuoju, īlaid i ūtru!"

Vierss īlaiž i ūtru kuoju, un nyu vylks otkon runoj: "Ka maņ īlaidi utru kuoju, īlaid i trešu i caturtu!"

Vierss īlaiž un vylks soka: "Kur munas kuojas, tur nu es pats! Nyu es tevi apēsšu, man gribis ēst."

Vierss redz, ka byus slikti, sauc vepri un vucynu paleigā. Tī atskrīn un klīdz: "Kas te"? Vylks! Nu, bruoļi, kūpā pi dorba!"

Nu suok vylku badīt: vierss dur ar rogim,sper ar kuojom, vucyns ar rogim, vepris ar zūbim, tai knaibīja un syta siermū gostu, ka tys nu suopēm suoka kaukt. Te vēļ zūss ar gaili kluot: zūss skrīn un knīb, bet gaiļs lac augši un klīdz: "Kai jemšu zūbynu, tai golva nūst, tai golva nūst, un pats ar pīšim viersā!"

Vylks redz, ka slikti un tai tik monuos, ka uorā tikt. Golā laimējuos tam pusdzeivam izskrīt nu lūpu ustobas. Bāg vylks par mežu un kuru vylku sateik, tam soka: "Vai, bruoļ, nav labi! Nastaigoj uz tū pusi, kur lūpu ustoba!" Un vylks ar leikumu guoja car [gar] lūpu ustobu un lūpi ilgi mīrīgi tur dzeivuoja un vēļ šūdin dzeivuotu, juo ļauds nabyutu jūs pajēmuši sovā apguodībā.