Vērsis ceļ ēku.

4.A.20C.130A. J.Buorbals Preiļos. B.Spūļa krājumā.

Pi vīna saiminīka beja lels viersis. Par vosoru saiminīks tū dzyna gonūs, bet kad atguoja rudiņs, jis īspīdja viersi klāvā. Nu klāva pyune beja patuoļi; jis, nagribādams nuosuot vieršam barūkles, apsēja tam ap koklu saitu un, aizvedis uz pyuņi, dasēja tū pi vysa sīna.

Par zīmu viersis pīstuovēja lelu gubu māslu. Kad atguoja pavasars, saulīte suoka cīši siļdīt. Nu māslim suoka īt garaiņi. Viersis, padūmuojis, ka zeme jau dagūt(e), atsaruovja nu saitas, izlauzja durovas un izskrēja nu pyuņes uorā. Skrīdams par teirumu, jis sateik vepri. Vepris vaicoj nu vierša: "Uz kurīni skrīsi, bruolīt?"

Tys atbiļd: "Kur es dzeivoju, tur zeme dagūt(e)," un oba divi skrīn tuoļuok.

Skrīdami uz teiruma, jī sateik vucynu. Tys vaicoj nu jim: "Kur jyus skrīsit, bruolīši?"

Tī atbiļd; "Tur tuoļuok zeme dagūt(e) — skrīsim reizē, cytaidi sadegsim!" Un vysi, skrīdami tuoļuok, uz teiruma sateik gaiļi.

Tys nu jim vaicoj: "Uz kurīni skrīsit, bruolīši?" Skrejēji atbiļd: "Tur tuoluok zeme degūt(e), bēgsim reizē, cytaidi sadegsim!" Un vysi četrūs skrēja tuoļuok. Tai skrīdami jī tyka lelā mežā. Par vosoru jim beja labi dzeivuot mežā, juo beja ļūti sylts. Kad atguoja rudiņs un suoka saļt zeme, viersis atguoja da vepram un sacīja: "Taisīsim ustobu, cytaidi mes sasaļsim par zīmu!"

"Vepris uz tū atbiļdēja: "Es par zīmu varu īsarakt syunuos, un tur maņ byus sylts."

Tad viersis, aizguoja da vucynam, sacīja: "Taisīsim ustobu, cytaidi mes sasaļsim par zīmu!"

Vucyns atbiļdēja: "Tais, ka gribi, bet es, atsaskrīdams, pasisšu ar rogim prīdē, maņ i sylts byus."

Tad viersis aizguoja da gaiļam un sacīja tam: "Taisīsim ustobu, jo tai par garū zīmu varam sasaļt."

Gaiļs tam atbiļdēja: "Tais, ka gribi, sev ustobu, bet es īskrīšu eglē, pasisšu ar spuornim un maņ byus sylts." Tai, nasagaidījis ni nu vīna paleiga, viersis vīns pats stuojās pi dorba un iztaisīja sev ustobu.

Kad īstuoja cīši leli soltumi, tad atguoja da vieršam vepris prasītūs, lai tys īlaiž jū ustobā. Bet viersis sacīja uz vepra: "Es tevis vydā nalaisšu, tamdēļ ka tu napaleidzēji maņ taisīt ustobas."

Vepris pīdraudādams uz tū atbiļdēja: "Juo tu manis nalaissi ustobā, tad es tev parakšu pasīņi — tev byus solts i maņ." Viersis nusabeida un īlaidja vepri ustobā. Tad atguojis vucyns suoka lyugtīs, lai viersis īlaiž jū ustobā.

Viersis sacīja vucynam: "Es tevi vydā nalaisšu, tamdēļ ka tu napaleidzēji maņ taisīt ustobas."

Vucyns pīdraudādams sacīja: "Juo tu manis nalaissi vydā, es atsaskrējis kai dūšu ar rogim sīnā, tai izskrīs sīnai bolkas — tev byus solts i maņ."

Viersis nūsabeida un īlaidja vucynu ustobā. Tad atguoja da vieršam gails. Jis suoka lyugtīs, lai viersis laiž jū ustobā.

Viersis atbiļd: "Tamdēļ ka tu maņ napaleidzēji ustobas taisīt, es tevis vydā nalaisšu."

Gaiļs pīdraudādams sacīja: "Ka tu manis nalaissi ustobā, es izskrīšu uz jumta, paplēsšu jumtu un viersejū greidu — tev byus solts i maņ."

Viersis nūsabeida un īlaidja gaiļi ustobā. Par nakti aptyka jūs vylki ustobā. Tī syutās vīns ūtru, lai līn ustobā. Vīns nu tīm atsasaucja: "Es leisšu ustobā, bet maņ par tū byus leluoka daļa gaļas." Tū pasacījis, īleida pa lūgu ustobā.

Viersis, nūskrējis nu cepļa, damīdzja vylku pi sīnas. Vepris ar zūbim kūdīja vylkam suonus. Vucyns ar rogim badīja. Gaiļs, uz cepļa byudams, klīdzja: "Palaidīt mani, es jū uz reizes saplēsšu!"

Vylks izskrējis sacīja: "Es tūs, kur mani syta zemē, nasabeidu, bet tuo — kur uz cepļa." Tai vylks aizguoja pa ceļu.