1. A. 130A. A Lerchis-Puškaitis Džūkstē-Pienavā. LP, l, 161. AŠ, II, 51e.

Kuilītis bija nodomājis mājas celt. Viņš lūdza vērsi, tekuli, lāci, zostēviņu un gaili talkā. Bet visi atteicās un aizbildinājās ar šādiem tādiem steidzamiem vasaras darbiem: vērsim jābeidzot pļava pļaut, tekulim jāmācot jēriņi lēkāt un badīties, lācim jāpārlūkojot dravas, zostēviņam jāsargājot zoslēni un gailim iktrītiņus jāmodinot puiši un meitas. Kuilis nu raka viens pats pamatu mājiņai un līdz rudenim bij ziemas miteklis gatavs.

Drīz arī uzkrita pirmais sniegs, bet kuilītis par to tikai pasmējās. Te kādu dienu kuilīša mājiņās ienāk vērsis, tekulis, lācis, zostēviņš, gailis un lūdzās sasildīties. Bet kuilītis atbild: "Vērsim mana mājiņa par mazu, tekulim trūkst aizgaldas, lācim par siltu, zostēviņam nav ūdens peļķes un gailim trūkst laktas."

Nu ņēmās vecie draugi kuilīti lūgties, kamēr beidzot taču pielūdzās. Bet otrā rītā, vēl visiem guļot, kāds atkal bungoja pie durvim. "Kas tur?" kuilītis jautāja. "Tavs radinieks vilks! Palaid iekšā, esmu nejauki nosalis." "Manā mājiņā vairāk nav rūmes", kuilītis atbildēja.

Bet vilks bezkauņa, kad tā ne, ielēcis pa lodziņu. Tomēr tāda pārdrošība rada gabalam dārgi maksāja. Visi acumirklī saklupa tam virsū un kūla tik ilgi, kamēr atkal izlēca pa lodziņu ārā.

Lapsa, to redzēdama, izlikās ļoti nožēlojam vilku. Tā grib vilku piejokot un tādēļ saka: "Krusttēv, tāda netaisnība nudien vēl nav redzēta. Bet, krusttēv, kas mums ar šiem pintiķiem? Kāp man mugurā, es aiznesīšu tevi, sasisto, uz kādu vietu, kur guļa tik silta, kā pirtī."

Vilks paklausījis. Bet tikko vilks kūmiņam mugurā, te kūmiņš bļauj pilnā kaklā: "Nākat, nākat skatīties, kā nekultais izkulto nes!" Vilks no kauna aizbēdzis.