Cūka ceļ ēku.

A. 130A. J. Bechmanis Brambergā, Brīvzemnieka krājumā, "Mūsu t. pasakas" 5.

LP, VI, 36, 4. AŠ. II, 51b. Vāciski atstāstīta H. Bīlenšteina "Tiermärchen" 26. A n m. 2. 3.

Citu reiz bijis kādam saimniekam vepris. Saimnieks kopa vepri ļoti maz, un maz par to bēdāja. Vepris, redzēdams, ka pusbadā un aukstumā jādzīvo, atstāja savu saimnieku un aizgāja projām lielā biezā mežā. Še viņš būvēja sev māju un palika pats par saimnieku. Kādu dienu satika viņš mežā lielu bulli un prasīja: "Kur tu, tāds ķēms, iesi?"

"Meklēju sev saimnieku", teica bullis.

"Nu, tad labi, līgsti pie manis par kalpu!"

Bullis ari salīga, un nu gāja abi divi tālāk, kamēr satika tekuli, zosu tēviņu un gaili. Visi šie salīga pie vepra par kalpiem un palīdzēja tam taisīt mājas. Bija jau stipra ziema, kalpi strādāja laukā, bet vepris, kā jau saimnieks, kurināja krāsni un mīcīja maizi cepšanai.

Te ienāca lapsa un lūdza, lai ļaujot apsildīties. Vepris atvēlēja, bet pieteica, ka lai nekā neaiztiekot, citādi saukšot tūliņ vīrus. Lapsa, gaili redzēdama, laizījās vien, bet nedrīkstēja viena nekā iesākt. Labi sasilusi, tā gāja projām un ceļā satika vilku. Šis bija it nosalis un prasīja kūmiņam, kur viņš gan dabūjis tik labi sasildīties. Lapsa stāstīja, ka pie vepra ļoti silta istaba, bet lai tik neaiztiekot kalpus, tad klāšoties slikti.

Vilks nu iegāja pie vepra un lūdza, lai ļaujot apsildīties. Vepris atvēlēja pieteikdams, lai nekā neaiztiekot. Vilks sasila it ātri, un nu tam sāka jau siekalas tecēt, uz vepra skatoties. Tas nespēja noturēties un — uz reizi bij veprim pie rīkles. Vepris nabadziņš kliedza, ko spēja: "Kur vīri? kur vīri?"

To izdzirda vepra kalpi. Pirmais ieskrēja bullis un piespieda vilku ar ragiem pie sienmaļa, ieskrēja tekulis un deva vilkam pa muguru, ka paukšķēja vien, ieskrēja zosu tēviņš un nošķērēja vilkam ausis, un gailis, istabas augšā stāvēdams, saukšus sauca: "Dod šurp to rakari velnam saspārdīt."

Vilks izspruka tikai lielām mokām un, lapsu saticis, stāstīja, cik viņam slikti gājis. Šis gribējis tikai drusciņ ar saimnieku pajokoties, te vīri tūliņ klāt: viens piespiedis viņu dzelzs dakšām pie sienmaļa, otrs sadauzījis ar āmaru muguru zilu, melnu; trešais lielām šķērēm ausis nogriezis un ceturtais vēl saucis, lai tikai padodot šim — velnam saspārdīt!

Vilks un lapsa nu nogāja pie meža tēva brieža un apsūdzēja tam bezkaunīgo saimnieku. Briedis atnāca un saviem lieliem, stipriem ragiem apgāza vepra mājas. Te nu saimniekam ar visiem saviem kalpiem bij jāmūk atpakaļ pie cilvēkiem. Bet, vepris līdz šai baltai dienai nevar vēl aizmirst savas saiminieka dienas, jo tikko tam ķeŗas klāt, viņš tūliņ saukšus sauc: "Kur vīri? kur vīri?"