Cūka ceļ ēku.

3. A. 130A. J. Enkmanis Smiltenē, A. Bīlenšteina krājumā LP, Vl, 36, 5. AŠ, II, 51c. H. Bilen5teina “Tiermarclien” 26.

Vērsis, dzestrā rītā no kūts izlaists, pamanījis aiz muguras dīķi kūpam (miglojam). Tūliņ skrējis no mājas ārā, maurodams: “Bēdziet, bēdziet! zeme deg.” Sivēns, auns, zosins un gailis, to dzirdēdami, skrējuši arī vēršam pakaļ. Tā skriedami, visi pieci nonākuši mežā pie viena ezera un paskatījušies atpakaļ, vai tad patiesi zeme deg? Nemanījuši ne uguni, ne dūmus vairs. Nu sarunājuši tepat apmesties uz dzīvi, jo —ja arī zeme degšot — tad te ūdens malā briesmas nebūšot tik lielas. Un tā; nu saulgoznī dzīvojuši vēl katrs par sevi; bet rudenī, kad miroņi jau sākuši ledu zāģēt, kad skaidas no debesīm kritušas un visu zemi, kā ar baltu segu apklājušas, tad sivēns paskubinājis savus biedrus: “Būvēsim riju, lai mums ziemu nav jānosalst!” Bet šie cits par citu aizbildinājušies. Vērsis teicis: “Es esmu stiprs staļļa puisis, ja man auksti metīsies, saplēsīšu ar saviem cecumiem sūnas.” Auns sacījis: “Es esmu brangs kalējs un man arī ir par jums visiem biezāki svārki mugurā; ja nu tomēr arī tiem aukstums cauri spiestos, tad kalšu ap priedēm, ka mizas vien putēs.” Zosins gāginājis: “Ja man auksti būs, tīšos savos baltajos palagos un šūšu, kā jau skroderis, ka šmurkšķēs vien.” Gailis teicis: “Ja man auksti metīsies, lēkāšu no zara uz zaru, un dziedāšu, ka trīc vien, bet rijas gan nebūvēšu!” Gan sivēns kviecis, gan ņurdējis (urkšķējis), bet tikpat nelīdzējis, neviens nekopojies ar to. Pēdīgi sācis grunti (pamatu) iegrozīt un laiku tak uzbūvējis viens pats brangu riju. Ārā salis, ka spraukšējis vien, bet sivēns dzīvojis zaļi savā siltā rijā. Te par laiciņu kāds klauvējis pie durvim. Attaisījis, ierauga gaili lūdzamies, lai jele laižot iekšā, jo dzīvība no aukstuma drīz, drīz iešot ārā. Sivēns paklausījis un ielaidis gaili, uz ārdiem rūmi ierādīdams. Par brītiņu vērsis arī atnācis un draudējis, ja tikai iekšā vien nelaidīšot, tad ar saviem cecumiem visu riju noārdīšot. Sivēns ielaidis. Otrā rītā nācis arī auns un kliedzis: “Ja tu mani iekšā nelaidīsi, tad es izdauzīšu tavai rijai pakšus un paviļas.” Sivēns arī ielaidis. Pēdīgi nācis zosins un solījis visas sūnas no pakšiem un šķirbām ar savu adatu izurķēt, ja sivēns šā iekšā nelaidīšot. Ko darīs? Bijis jāielaiž. Par laiciņu arī nosalusi lapsa, garām iedama, pieklabinājusi pie rijas durvim. Sivēns kā saimnieks atvēris un ielaidis sasildīties. Lapsa sasildījusies, gajusi pateikdama savu ceļu tālāk. Bet uz krusta ceļiem satikusi vilku. Tas pavisam trīcējis. Šī vaicājusi: “Kaimiņ, kāpēc tu tā trīci? Vai tevi varbūt bisenieks trencis?” “Kā tad nu, kūmiņ, netrīcēšu?” Plāni svārciņi vien mugurā un vāveres danco pa vēderu. Man ir tik nelabi ap sirdi, kā liekas, laikam būs jāmirst.” “A! ne, kūlainīti, mirtin vis vēl nemirsi! Došu labu padomu. Noej — tur ezera malā ir sivēnam silta rija — sasildīties! Gan tad tās nāves bailes pāries; bet to es tev piekodinu: vecas tiesas (tiesības) tu nepiemini!” Vilks domājis šā, domājis tā, bet nekā labāka nezinādams, gājis uz sivēna riju, sivēns to labprāt ielaidis, lai sasildās. Vilks atsēdies krāsns priekšā un gozējies pret kvēlošām oglēm, sivēns gulējis, asti atmetis, gar krāsni izlaidies. Trīcēt še gan vilks vairs netrīcējis, bet ēst vēl jo diktāki nu gribējies, tā ka tam, uz sivēnu lūkojoties, jau sliekas sākušas pār lūpām tecēt un, pašam nemanot, slepkavas domas prātā vien šā- vušās. Un pie krāsns stūra pieglaudies, patlaban jau taisījies sivēnam virsū krist. Bet, ko tu tam darīsi, kam draugu daudz? Vērsis, vilka nodomu manījis, piespiedis to ar ragiem pie sienas; auns, to redzēdams, sācis badīt, ko tik jaudājis; arī zosins netaupījis: — knāpis vien, knāpis vien, kur tikai piekļūdams: gailis, no šā lēruma sabijies, sācis uz ārdiem kliegt un brēkt, cik tikai jaudājis. Vilks tikko ticis dzīvs laukā. Otrā rītā tas saticis lapsu un stāstījis tai, cik silkti šim izdevies: aiz ēstgribām nevarēdams nociesties, esot gudrojis saimniekam, pie krāsns gulošam, uzbrukt; bet staļļa puisis, šā nodomu nomanījis, piespiedis šo ar cecumiem pie sienas un turējis, kamēr kalējs ar āmuru šim tā devis, ka ribas vien skanējušas; un skroderis kā trakais šuvis vien šim pakaļu ar uzvīli cieti. Lapsa, to dzirdēdama, atteikusi: “Vai es tev nesacīju, lai tu vecas tiesas nepiemini? Tā iet neklausīgiem!”