6. A.130A. P.Š, no P.Zeltiņas Ikšķilē.

Reiz sadraudzējušies kopā vepris, āzis, gailis, pīle un nosprieduši pie cilvēkiem vairs nedzīvot, bet doties mežā un uzmeklēt pašiem savu dzīves vietu. Tā viņi arī iegājuši lielā mežā, nometušies pie kādas upītes un dzīvojuši kādu laiku itin priecīgi bez rūpēm. Drīz vien uznācis vēss rudens un vepris jau sācis runāt, ka vajadzēšot kādu ēku celt, kur par ziemu patverties. Āzis sacījis: "Man nu gan nekādas ēkas nevajaga. Ja ziemā paliks auksti, es tikai badīšos ap kokiem un man būs atkal silti." Gailis teicis: "Es uzmeklēšu visbiezāko egli ar vissmalkākiem zariem, ielīdīšu tur, un nekāds aukstums man netiks klāt." Tāpat atrunājusies arī pīle: "Man arī nevajaga nekādas mājas. Šepat mežā es zinu tādus avotus, kuri par ziemu neaizsals, un tur es patveršos no sala." Tā nu vepris palicis viens pats un sācis celt sev māju. Vispirms viņš izracis dziļu bedri, pārlicis tur kokus pāri, uz kokiem sanesis sūnas un zemes, iemūrējis vēl krāsni iekšā un māja bijusi gatava. Kad nu ziemā laiks palicis ļoti auksts, tad viņš gluži mierīgi dzīvojis savā siltā mājā. Vienu nakti vepris dzird, ka viens pie viņa mājas durvim dauzās. Viņš iet skatīties un redz: aiz durvim stav āzis un dreb no aukstuma. Āzis lūdzas: "Mīļo veprīt, laid nu mani iekšā drusku apsildīties! Gan izskrējos un izbadījos, bet salst arvienu vairāk." Vepris apskatījies, ka mājā rūmes diezgan, un būdams žēlīgs, teicis: "Nāc tad ar' iekšā!" Āzis nu sasildījies, bet projām vairs negribējis iet, un vepris arī nekā neteicis savam agrākam draugam. Pēc neilga laika viņi atkal dzird, ka kāds pie durvim dauzās, un vepris sūtījis āzi, lai apskatās, kas tur ir. Aiz durvim nu stāvējis gailis un lūdzies: "Laidiet mani iekšā sasildīties! Gan līdu visbiezākā eglē, bet kā velk, tā velk." Āzis prasa veprim: "Vai var laist iekšā?" Vepris apskatās, redz, ka augšā ir rūmes diezgan, un saka: "Lai tad ar' nāk!" Gailis ienācis un sasildījies, bet arī vairs nav gājis projām. Kādu nakti visiem trim mierīgi guļot, kāds atkal dauzās pie durvim. Vepris saka atkal āzim, lai iet ārā apskatīties. Kad nu āzis atver durvis, viņš ierauga nosalušo pīli, kura žēlīgi lūdzas: "Laidiet mani iekšā sasildīties! Gan izpeldējos pa siltiem avotiem, bet tikko neiesalu." Vepris teicis āzim: "Lai tad ar' nāk!" Pīle ienākusi, nometusies apakšā pie krāsns, un sacījusi, ka viņai rūmes esot diezgan, un projām arī vairs nav gājusi. Vienu nakti atkal izcēlies troksnis pie durvim, un kad āzis tās atvēris, tad aiz durvim stāvējis vilks. "Ielaidiet tikai drusku apsildīties, esmu pagalam nosalis!" Āzis prasa veprim: "Vai vilku drīkst laist iekšā?"

Vepris atbild: "Tas nu gan mūsu draugs nav, bet pasildīties jau var." Vilks priecīgs ienāk iekšā; un uzlec uz mūra sildīties. Sildīdamies viņš aizmieg, bet citi mājenieki runā, ka nu vajadzētu dzīt vilku atkal laukā. Vepris tomēr apžēlojas un nosaka: "Klaidonis vien jau viņš ir, kur tad nu viņu nakts laikā dzīs?" Kad visi atkal aizmiguši, tad pamodies vilks, sācis apskatīt gulētājus, un redzot trekno vepri, viņam saskrējušas mutē siekalas. Nevarēdams vairs savaldīties, viņš kritis veprim sānos. Vepris no lielām sāpēm sācis kliegt, bet nu sacēlušies visi mājinieki un brukuši nepateicīgajam vilkam vlrsū, tā ka tas tikko vēl dzīvs izmucis. No tā laika vepris atkal pilnīgi sadraudzējies ar saviem agrākiem biedriem.