Lopi noņem laupītāju māju.

A,130B. A.Briedis Ērgļos.Zin..Kom.krājumā..LP,V1.36.1. AŠ,II,50a.

Vienam saimniekam bijis vecs zirgs. Tas vairs nespējis kalpot; saimnieks tādēļ to izdzinis no mājas. Nu zirgs ļoti bēdājies un gauži raudājis: kā lai uzturu nopeln? Te, par laimi, ienācis labs padoms prātā: iet uz Rīgu par muzikantu. Labi! Un tā nu zirgs ņem kājas pār pleciem un iet uz Rīgu. Iet, iet — satiek suni. Tas tāpat raud un žēlojas, ka saimnieks vecuma labad aizdzinis — nespējot vairs kalpot. Zirgs atsaka: "Ko tu raudi? Iesim uz Rīgu par muzikantiem, tur būs dzīve kā pa kāzām." Labi! Aiziet abi divi. Iet, iet—satiek gaili. Un tam tādas pašas nedienas ar saimnieku. Bet zirgs saka: "Iesim labāk uz Rīgu par muzikantiem!"

Labi! aiziet visi trīs. Iet, iet — satiek kaķi. Tam arī tāda pati nelaime. Neko darīt — ņem kaķi arī līdz uz Rīgu par muzikantu.

Nu gāja visi četri, ko kājas nesa. Bet ceļš iegriezās mežā, un tur uzbruka vakars; palika tik tumšs, ka nevarēja redzēt ne acī dur(d)ams. Cits neatlika — bij jāpaliek par nakti tepat mežā. Bet bīdamies no uzbrucējiem, viņi pārsprieda: "Labāki būtu, ja atrastu kādu ciematu." Zirgs atteica: vienam vajagot kāpt kokā un lūkot ieraudzīt kautkur uguni.

Un kaķis, kā lielāks kāpējs, tūliņ bija eglei galā. Tur viņš vēroja, vēroja un patiesi ieraudzīja vakara pusē uguni spīdam. Ko nu? Nu tikai visi doties projām uz turieni. Gāja, gāja, labu brīdi — atrada kādā laukumā ciemu. Šie trīs tūliņ grib iekšā iet, bet zirgs ne: tas papriekšu pieiet pie loga apskatīties un ierauga divpadsmit burlakus ap galdu sēdam, vakariņas ēdam.

Nu muzikantiem palika gan tā ērmoti ap sirdi. Bet drīzi tiem iešāvās labs padoms prātā: laupītājus ar savu muziku iepriecināt, tad tie vairs ļauna nedarīšot, to viņi norunāja.

Labi! Un tā zirgs, pakaļkājās izceldamies, pieslējās pie sienas, uz zirga priekškājām uzkāpa suns, uz suņa kaķis, uz kaķa gailis un tad sāka taisīt, ko kurš māk. Laupītāji, izdzird(ēj)uši tādu ērmotu troksni, domāja, ka nupat gals klātu un nu tik(ai) laist projām.

Bet pa vārtiem izskrējuši, tie apdomājās, ka vajagot vienam iet atpakaļ paskatīties, kas īsti tur bijis. Tomēr ne viens, ne otrs negribēja labprāt iet — visi baidījās. Ilgi viņi tur ķildojās. Beidzot viens, drošāks izlikdamies, aizgāja gan.

Bet muzikanti par to laiku jau bija iekortēlējušies katrs patīkamākā vietā: kaķis istabā — (r)ierē, zirgs mēslainē, gailis uz jumta un suns, mājas sargs, vārtos.

Laupītājs kā nu nāca, tūliņ iegāja istabā; bet nekā nevarēja redzēt, vajadzēja špicku. Te viņš piegāja pie (r)ieres un redzēja kaķa acis spīdam. Tas domāja, ka spīdums ir špicku sērs un tūliņ tvēra ar roku. Bet kaķis nabadziņš, sabijies, metās laupītājam acīs un skrāpēja, cik jaudāja.

Nu laupītājs pārbijies skrēja laukā. Bet pie stūra zirgs tam spēra pa muguru un pie vārtiem suns ieķērās stilbā; gailis atkal jumtā, visu to lērumu redzēdams, kliedza: "Ka, ka, ka, ka!"

Un atnācis pie biedriem, laupītājs, rokas saņemdams, stāstīja: "Lai Dievs nedod! Iegāju istabā, tur gribēja man dzīvam ādu noplēst — izskrēju laukā, tur viens ar bomiem pa muguru deva, steidzos pie vārtiem, tur tik tik ar stangām man kāju nesaspieda; bet ceturtais varmāka gaisā kliedza, lai mani vēl karot.

To dzirdēdami, laupītāji norunāja: citādi neesot, laikam pats nelabais viņu mājā ieklupis un tādēļ dzīvot tur vairs neesot iespējams, jāejot projām. Laupītāji aizgāja, bet muzikanti nu bij valdinieki par laupītāju māju.