2. A. 130B. M. Zaube Rīgā, A. Bērzkalnes krājumā.

Reiz vienam saimniekam bijis slinks ērzelis, un saimnieks viņu arvien sitis. Vienā dienā ērzelis nodomājis aizbēgt no saimnieka, un tā arī izdarījis. Ejot pa ceļu, tas saticis vecu āzi, kuru saimnieks izdzinis no mājas. Nu abi satikušies, sākuši pa draugam runāt un iet uz priekšu. Tālāk ejot, tie satikuši vecu kaķi, kuru saimnieks izdzinis no mājas, jo tas vairs peļu neķērot. Un tā visi trīs gājuši tālāk runādami un sprieduši, kur nu palikt. Ejot tālāk, tie izdzirda vienā mājā zosutēviņu ļoti žēli brēcot, un sākuši klausīties. Pēc kāda laika uz ceļa izskrējis arī zosutēviņš, un sācis žēloties, ka viņu saimniece situsi par to, ka viņš sasitis mazo saimnieka dēlu ar saviem spāniem. Šie tik saka, lai nākot viņiem līdz apskatīt pasauli. Zosutēviņš bija arī ar mieru un tā nu visi gāja pa ceļu prom uz meža pusi. Te — kur gadljies, kur ne? —no krūma izskrien gailis nn grib bēgt prom, bet šie pielabina, un gailis, palikdams drošāks, sāk stāstīt, ka viņu bērni aiznesuši uz mežu krūmos un gribējuši nogalināt, tāpēc ka viņš agri no rītiem dziedot un esot jāceļoties augšā. Nu visi pieci, iegājuši mežā, sāka spriest, ka esot jāceļ mājiņa, jo citādi varot meža zvēri viņus saplosīt. Un tā visi tūliņ pie darba — līdz ar saules norietēšanu būdiņa bijusi gatava. Pārgulējuši par nakti, otrā dienā sāk gribēties ēst. Visi nosprieda iet meklēt barību tagad un arī ziemai. Ejot pa ceļu, tie nonāca pie vienas mājas, paskatījušies pie loga, tie redzēja galdu klātu ar visādiem ēdieniem un pie galda divus vīrus sēdam, kuŗi bija burlakas un dalīja savā starpā nozagto naudu.

Ērzelis, lai bijis pie saimnieka slinks, tomēr izrādījies liels gudrinieks. Tas nu devis citiem kustoņiem padomu uzkāpt vienam otra mugurā un sākt dziedāt katram savā balsī, un tā izbiedēt burlakas. Visi citi bija ar mieru. Pirmais nostājās ērzelis, uz tā āzis, uz āža kaķis, uz kaķa zosutēviņš un pašā galā gailis, un nu sākuši visi dziedāt. Tikko burlaki to izdzirduši, viņi sabijušies, pametuši naudu, un aizbēguši. Nu šie laimīgi iegājuši iekšā, paēduši un nolikušies gulēt, kur nu katrs varēdams: gailis uz krāsns, kaķis uz mūrīša, zosutēviņš aizdurvē, ērzelis ārā sētmalī un āzis uz sliekšņa par sargu. Pēc kāda laika burlaki nākuši atpakaļ pēc naudas. Vienam ejot istabā, zosutēviņš uzbrucis, un sasitis, bet tas ieraudzījis uz mūrīša ogles un ķēris pēc tām, lai redzētu, kas tas ir par radījumu. Bet kur tev? Ogļu vietā saķēris kaķa acis, un kaķis nu devis vēl savu tiesu virsū. Šo troksni izdzirdis, gailis uz krāsns sācis kliegt. Burlaka, bēgot ārā, uzskrējis virsū āzim, un no tā arī dabūjis pa ribām. Domājis nu skriet pāri par sētu, bet skrienot uz mēslu čupu, uzskrējis ērzelim virsū, kurš nu sadevis tā ar saviem pakaviem, ka burlaka tikko vēl dzīvs aizvilcies prom. Mežā viņš saticis otru burlaku un sācis stāstīt, kas pa brīnumu. Citi viņu draugi arī atnākuši, bet tie neviens vairs negājis uz māju. Un tā ērzelis, āzis, kaķis, zosutēviņš un gailis dzīvojuši laimīgi.