3. A. 130B. A. Miezīte Ropažos, A. Bērzkalnes krājumā.

Kādam saimniekam bija uzticams suns. Visu mūžu tas bija viņam uzticīgi kalpojis, bet nu vecumdienās, kad tas nespēja vairāk kalpot, saimnieks to padzen. Suns ļoti bēdīgs, izdzīts no mājas, iet pa ceļu, nezin pats, kur iedams. Labu gabalu nogājis, tas satiek ceļā ēzeli, kurš arī ir padzīts. Nu abi divi iet tālāk un satiek kaķi. Nu iet visi trīs, bet beidzot tie nonāk pie kādas muižas un redz gaili, kurš ļoti nobēdājies. Šie nu prasa, kas tad tam par vainu? Gailis ņemas stāstīt, ka saimniece likusi šo vakarā nokaut. Suns, ēzelis un kaķis saka: "Nāc mums līdz, mēs arī esam no mājas izdzīti." Gailis par šādu uzaicinājumu ļoti priecīgs un iet līdz. Tā nu vis četri iet, beidzot uznāk tumsa. Bet ko nu, kur nu palikt? Nospriež tepat mežā palikt. Gailis uzlaižas kokā, kaķis arī tur uzkāpj, bet suns ar ēzeli paliek apakšā. Tā ap pusnakti tie tuvumā pamana uguni. Visi četri nospriež iet turpu raudzīt. Nonākuši tie redz laupītājus, kuri mielojas. Ēzelis, būdams lielākais par visiem, pieslienas pie loga, suns tam uz

muguras, kaķis uz suņa un gailis kaķim virsū. Nu visi četri kliedz, ko karts māk kliegt. Laupītāji pārbijušies metas bēgt. Pa to laiku četri muzikanti sēž ap galdu un mielojas. Paēduši vakariņas, tie izdzēš uguni un liekas pie miera. Suns pie durvim, kaķis pelnos, kur tikko izdzisis uguns, gailis uzlaižas uz plaukta un ēzelis paliek turpat zemē. Pēc laba laika, kad viss nomierinājies, viens no laupītājiem nāk raudzīt, kas ar māju noticis. Ienācis tas dzird, ka viss ir klusu un grib iedegt uguni pie pavarda, bet tiklīdz tas sāk pa pelniem rakāties, kaķis tam acīs iekšā. Nu laupītājs grib skriet projām. Kā nonāk pie durvim, suns tam kājās iekšā un gailis, dzirdēdams troksni, sāk kliegt. Laupītājs pārbijies aizskrien pie citiem un nu stāsta, cik tam slikti izgājis. Viens tam esot acis skrāpējis, otrs sitis ar bomi un trešais kliedzis: "Kur ir, kur ir, dod man ar!"