4. A. 130B. A. Zeile Rēzeknē, R. Tabines krājumā.

Pi vīna saiminīka dzeivuoja kaķīts, kurs palyka vacs un naspēja vairs peles ķert. Saiminīks nadevja jam ēst un kaķīts aizguoja prūjom. Jis guoja, guoja un pīguoja pi sātmaļa, kur sēdēja gailīts un skumīgi dzīduoja. Kaķis pavaicuoja: "Gailīt, kuodēļ tu tik skumīgi dzīdi?" Gailīts atsacīja: "Saiminīka sātā pībraucja daudz visu un sai-minīca grib mani nūkaut." Kaķīts aicynoj gailīti sev leidza un tī obi aizīt. Īt jī, īt un sateik sunīti. Kaķīts ar gailīti soka: "Kuo tu tik žēlīgi kauc?" Sunīts atsoka: "Es jau palyku vacs un naspēcīgs, uasaiminīks izdzyna mani nu sātas. Nyu nazynu, kur īt, kur sev barības meklēt." Kaķīts ar gailīti aicynuoja suni sev leidza un jī vysi treis aizguoja. Ceļā jī satyka zyrgu, kurs otkon pavaicuoja: "Draugi, kur jyus īsit?" Ceļuotuoji atbildēja: "Īsim par muzykantim!" "Pajemit nu mani leidza!" lyudzās zyrgs. Un jī pajēmja zyrgu. Cikom jī tak guoja, tikom i saulīte nūrītēja. Ceļuotuoji apstuoja un suoka pruotuot, kur byus puorgulēt. Te car meža kūkim paspeida ustabiņa, kur dzeivuoja slapkovas. Ceļuotuoji suoka dūmuot, kai tikt tamā ustabiņā, un zyrgs pyrmais teicja: "Tu, sunīt, sēst man mugurā, uz tevis lai sāst kaķīts un uz ķaķīša gailīts. Nūstuosim pret ustabiņu un sadzīduosim!" Tai jī i padarīja. Kai tik slapkavas izdzierda sovaidu muzyku, nusabeida un izbāga un lūpiņi saguoja īškā. Te jī paēdja, padzēra un tad apsagula: kaķīts uz povorda, suns uz slīkšņa, zyrgs pi durovu un gailīts uz loktas.

Nakti atguoja vīns slapkava un gribēja aizpeipēt. Uz povorda speidēja divi guntiņas, tuos beja kaķa acis. Slapkava tuo nazynuoja un gribēja tur aizdegt peipi, bet kaķis aizsprausluoja un saplēsja jam vaigu. Suns, padzierdis pi povorda trūksni, aizsvurkšja un īkūdja bāgūšam slapkovai kuojā; zyrgs īspēra un gailīts pakaļ nūdzīduoja. Slapkova tik dzeivs nu bailēm skrēja prūjom uz sovim bīdrim un pastuostīja, kaidas brīsmas jū ustobā. Vīns dze [kr. lt, tā] šam īplēsis, ūtrs īkūdis, trešs īsitis par kuoju un caturts aizdzīduojis: "Kukureku, es tevi pakuoršu!" Slapkovas nusabeida un naguoja uz sovu ustobiņu, bet saticīgi lūpiņi mīrīgi tur beidzja, sovu dzeivi.