3. Juris Bērzaunē, A. Bīlenšteina krājumā. LP. V, 42. AŠ, II, 53e.

Krepeļu muižā bija ļoti liels ābeļu dārzs.un pulka āboļu; bet nevienu gadu agrāki nevarēja āboļus noņemt, kamēr papriekšu nāca Ummur-kummuris pārlūkot. Bet brīnumi! Katrreiz, kad rītā vajadzēja āboļus parlūkot, tai naktī iepriekš visi āboļi bija pazuduši. Gan muižas kungs lika par naktim vaktis, bet neko nelīdzēja: visi vaktis par nakti bija nost. Bet nu vienreiz muižas lielskungs izsolīja lielu maksu tam kas āboļus novaktētu: trīs simti rubļu naudas, trīs pūri rudzi solīja. Tad pienāca viens vecis un gribēja par vakti pieņemties Lielskungs gan negribēja šim to ļaut: vai tad šim savu sirmo māti, nemaz žēl neesot? Daudz jaunāki, stiprāki vīri neesot nosargājuši, ko tad šis? Bet vecis atbildēja: viņš jau diezgan pasaulē esot dzīvojis un vienreiz tāpat jāmirstot. Labi! Lielskungs nesacīja arī vairs nekā. Un nu vecis par dienu savāca dārzā lielus bluķus, vadžus, cirvi, valgus un vembeles. Vakarā aizgāja dārzā, uzkurināja uguni, sildījās un spēlēja uz savām fijolēm. — Viņš bij liels muzikants. — Spēlēja, spēlēja — uz pusnakti ienāk dārzā vilks un viržas tuvāki pie āboļiem. Bet uz reizi apklausās — dzird gluži jauki spēlējam un prasa vecim: vai nevarot viņam arī iemācīt tā spēlēt? Bet vecis arvienu spēlējot locīja savu muguru un sacīja uz vilku: "Ja, es tev gan labprāt iemācītu, bet tur vajaga ļoti lokas muguras, tā kā man; tev ir stīva mugura, tu citādi nevari iemacīties: tev vajaga papriekšu muguru loku padarīt." Nu vilks veci lūgdams lūdza, lai gādājot viņam loku muguru. Vecis atbildēja: "Ja, to varu gan darīt; bet tu esi zvēra vīrs un ņemsi to par ļaunu!" Vilks apsolījās: ne, ne, neņemšot neko par ļaunu, lai tikai iemācot smuki spēlēt. Labi! Vecis tad paņēma valgu, apmeta vilkam gar kaklu un nu ar vembelēm tik ilgām kūla pa muguru, kamēr visa mugura bij jēla bez ādas. Bet vilks neko par ļaunu neņēma, bija tik kluss, kamēr pagalam pusdzīvu to atlaida. Vilku ķēniņš, nevarēdams vilka sagaidīt ar āboļiem, sūtīja a(t)kal lapsu āboļiem pakaļ. Bet ar lapsu notika tāpat. Šī, dārzā ienākusi, dzirdēja tik jauki spēlējam un redzēja veco vīru, kas spēlēdams arvienu kaklu locīja. Nu šī sacīja uz veci: "Ak, kas tā par smuku muziku! Kaut tu man arī varētu iemācīt tik smuki spēlēt!" "Kāpēc ne! Bet tur vajaga gluži loka kakla, tā ka man." Lapsa sacīja: "Vai tu man nevarētu loku kaklu gādāt?" Vecis atbildēja: "To es varu gan darīt; bet tu esi zvēra vīrs un ņemsi to par ļaunu." Lapsa apsolījās neko par ļaunu neņemt, lai tikai kaklu loku taisot. Labi! Vecis nu ņēma valgu, apmeta lapsai ap vidu un kūla tik ilgām ar vembeli, kamēr spalva ar visu ādu atlupa kaklam un tad atstāja lapsu piesietu. Ķēniņš, a(t)kal nevarēdams lapsu sagaidīt, sūtīja lāci pēc āboļiem. Lācis ienāca dārzā pie ābelēm, dzird gauži smuki spēlējam, iet lūkot, atron veci uz fijolēm spēlējam un pirkstus vienmēr lokam. Viņš saka uz veci: "Vai tu nevari man arī iemācīt tik smuki spēlēt?" "Kāpēc ne! Bet tur vajaga gauži loku pirkstu, tā kā man, tad vien var." Lācis saka: "Nu, vai tad tu nevarētu manus pirkstus arī lokanus padarīt?" Vecis atbild: "Tādi leteni kā tev ir, tur gan vajaga labi strādāt, kamēr tādus var lokus dabūt; un tu arī esi zvēra vīrs, ņemsi to par ļaunu." Lācis stipri solīdamies apsolās, lai tikai gādā, ka leteni loki tiek, ka varētu spelēt, viņš par ļaunu neņemšot. Labi! Vecis nu ņēma lielu bluķi, ieplēsa tam ar cirvi šķirbu, iesita vadžus un lika lācim nagus starpā grūst. Bet tiklīdz lāča nagi bija šķirbā, vecis izrāva vadzi. Lāča nagi nu bija kā piesieti un vecis ar vembelēm tik ilgi šo sukāja, kamēr tik tik drusku vēl dzīvs palika. Ķēniņš, nevarēdams neviena atpakaļ sagaidīt, palika dusmīgs un, neko nebēdādams, gāja pats dienas laikā uz āboļu dārzu. Aizgāja — ieraudzīja visus savus kalpus piesietus bez ādas zemē guļam. Izprasīja, kas tas esot, tas piesējējs? "Viens vecs vīrs!" šie atbild. Tad ķēniņš, lauva, attaisīja visus vaļā. Bet vecis, tikko visus šos bija nogalojis — tad bija arī jau gaisma — izgāja no dārza, dabūja no lielkunga norunāto maksu un brauca ar sievu uz māju. Nu zvēru ķēniņš, lauva, citādi nezinādams veci rokā dabūt, bija izsūtījis savus kalpus pa visiem ceļiem, lai dzenoties vecim pakaļ un ja to panākot, lai lupatām saplēšot. Bet vecis bija gudrs: kad redzēja, ka vilks nupat no pakaļas dzenas, tas novilka ar sievu abi divi drēbes, tā kā pavisam pliki palika un tad metās abi divi uz četri ķepi gar zemi un palika gluži kā nost. Vilks, tādus ieraudzījis, nemaz vairs negāja klāt, bet steidzās atpakaļ ķēniņam stāstīt, ka vecis ar visu sievu nu pats arī pliks bez ādas esot un guļot zemē nost.