2. A.152. E.Retliņš Kurzemes Krašeniekos un Bendeniešos. LP, V, 72. AŠ,II,48.

Vīrs ara ar sarkanu seķi. Iznāk lācis no meža: "Vai, kas tavam zirgam par jauku, raibu spalvu! Vai nevari man arī tādu noraibot?" "Kādēļ ne? Bet tad tev jāļaujas sasieties, citādi raibojot raustīsies un nekāds labs raibums neiznāks." Labi! Lai saistot arī. Vīrs nu nosaista lāci tā, ka ne pakustēt; tad izrauj nazi (un sāk tikai garniski vien ādu raibot. Viens paņēmiens: lācim rumpis vispār spangains — sarkanas švītras, ka ne izskaitīt. Kur nu ies tāds nospogots seķis? Kājas arī gurdenums māc. Ē! sadomā: liksies tepat garšļaukus mežmalā atpūsties. Guļ, guļ, atskrien žagata: "Vai, lācīt, kāds tu šodien gurdens!" "Ja, es tam blēža vīram grāvmalā aiznesu naudas podu, viņš par to man izraiboja ādu." "Pag, pag, lācīti apskaustais, tad es viņa raibajam zirgam izknābāšu acis." Žagata nolaižas seķim uz galvu un liecas knābt, bet vīrs, kā cērt ar pātagu, knābējam abas kājas nost Žagata iežadzinājās vien un aizgūtnēm iemetās tai eglē, kur raibotais lācis raibumus žāvēja.

Brītiņu vēlāk atlaižas dunduris: kas kaišot abiem? Lācis atrūca: "Es tam blēža vīram aiznesu grāvmalā naudas podu, viņš par to man izraiboja ādu." Žagata žadzināja: "Es no tā blēža tā jau vairījos, tomēr atlauza un atlauza man abas kājas." "Pag, pag, lācīti, pag, pag, žagatiņa, tad es viņa raibajam zirgam asinis izzīdīšu." Dunduris aizlaidās asinis zīst. Bet vīrs zīdēju noķēra, izdūra smilgu rumpim cauri un palaida. Dunduris aizdunduroja eglē, kur žagata maitātās kājas lāpīja... Un brītiņu velāk sieva iznesa biezputras podu vīram brokastī. Bet sieva blja tāda panikna: papriekšu apskatījās labi, cik vīrs uzaris un tad tikai sprieda, vai gaļu arī biezputrā dot, jeb pavalga nemaz? Bet šorīt tiešām paguvis mazumu uzart: are! puscēlienu sasodītie dunduri, žagatas, lāči aizkavēja. Sieva apsprieda: "Maz aris — gaļas nemaz! Tādēļ gaļas kumosiņu nogremdēšu poda dibinā, apakš biezputras, lai ēzdams neatrastu." Labi! Vīrs piesēž ēst, gaļas nekā. "Ā!" viņš beidzot apsver gan, kā te līdzams. "Vai dzirdi, sieviņ, gaļu gan neiznesi, bet par to labumu aiziesi maniem kamzoļiem pakaļ, tur grāvmalā būs!" Sieva aiziet: vai aklis! apakš kamzoļiem liels naudas pods. Nu sirds atgriežas ātri vien uz labo pusi, tūliņ vīram gar kaklu: "Ak zelta, sudraba vīriņ, ko tu šodien saari! Ēdi nu ēdi! Ače dibinā gaļiņa, ače tauciņi!" Bet lācis pie egles saka: "Žagata, sieva, tu esi augstāku: man liekas, vai tas blēža vīrs arī sievai neraibo ādu?" "Liekas gan!" žagata atsaka, "bet dunduri, mazo vīriņ, tu esi augstāku — apskaties labāki: vai tas blēža vīrs sievai tikai kājas nelauza?" "Liekas gan!" dunduris atsaka, "bet tā būtu maza nelaime; man tikai bailes, ka neizdur smilgu rumpim cauri, ko tad?"