3. A.154. Kreicberģis Dzirciemā,LP,V,52, 2. AŠ,II,23a.

Saimnieks brauca pilsētā un satiek lāci. Lācis saka: "Es tevi nomaitāšu!" "Nemaitā vis mani, došu tev cūku ieēsties." Labi, lai tad rītu atsūtot. Rītā saimnieka puisis ved lācim cūku un satiek lapsu. Lapsa vaicā: "Ko tur vedi?"

Tā un tā, puisis izstāsta. "Tu muļķi!" lapsa iesaucas, "atdosi lācim tādu cūku, nezin pats, par ko. Apsoli man vistu un gaili, es gādāšu, ka lācis cūku nedabū. Bet tad tikai, ja prasu: kas tev tur vezumā, atbildi: ozola celms!" Labi! puisis apsolīja vistu un gaili, un lapsa ieskrēja mežā. Necik ilgi lācis bija klāt: ielēca ratos un priecājās par trekno cūku. Te lapsa izskrēja no meža: "Puiš, ko tu tur vedi? Vai tas nava lācis? Ā! kaut es viņu rokā dabūtu, man jāved pie tiesas!" Bet puisis atbild: "Nava lācis, nava — tas jau ozola celms." "Ja tas ozola celms, kam vedi tad nepārsietu? Tūliņ pārsieni, citādi tādi celmi var vēl no ratiem izkrist un ceļa gājējus apsist!" Lācis, to dzirdēdams, trīcēja, drebēja kā apšu lapsa un iečukstēja puisim: "Sien, sien mani, lai dabū no tā mieru." Puisis piesēja lāci. "Bet lapsa sauca: "Nu, kad tikai labi piesēji! Ņem cirvi un cērt celmam, redzēs vai sējums arī tura!" Puisis pagrāba cirvi. Lācis iečukstēja: "Cērt, cert, bet cērt izlikdamies, ne visai stipri!" Tomēr puisis tevi klausīs: kā deva ar cirvi lācim pa pauri, lācis beigts. Nu sēdās lapsa puisim blakām un pārbrauca mājā pie saimnieka. Saimnieks priecājās, ka lapsa cūku izglābusi un labprāt atdeva vistu ar gaili. Lapsa ēda vistu ar gaili, sacīdama: "Šī maltīte ir pirmā, ko godīgi nopelnīju!"