Lācis grib plēst cilvēku.

5. A. 154. M. Starķis Lielvārdē, M. Krogzemja atļ. raksti, Brīvzemnieka "Mūsu tautas pasakas" l, 10, LP, Vll, II, 35, l, l.

Kāds lielskungs brauca pa biezu mežu. Te uz reizi — kur bijis, kur nebijis? — lācis caps! no krūmiem ārā, un grib lielkungu apēst tīri dzīvu. Neko darīt, lielskungs sāk lūgties, ko māk, lai šoreiz vēl laižot vaļā. Pēdīgi, par tik lielu lūgšanos, lācis arī apžēlojas un teic: "Labi! es tevi pametīšu dzīvu, bet tev jāsolās, ka tu man atsūtīsi vienu labi lielu vīru ar diviem zirgiem, un lai viņš atved veselu podu medus, pūru auzu, podu gaļas un vistu ar visiem cāļiem." Lielskungs apsolījās un lācis to atlaida. Mājā pārbraucis, viņš pavēlēja kādam vīram solīto mantu vest uz mežu. Vīrs prasīja, kurp un kam lai mantu vedot? Lielskungs teica: "Kad iebrauc mežā, tad sauc: ē, vīr, nāc ārā! Še tev solītā tiesa!" 'Labi! Vīrs nobraucis mežā un darīja, kā kungs tam teicis. Bet tikko šos vārdus bija izsaucis, te arī jau lācis klāt un teic vīram: "Brauc man pakaļ!" Vīrs brauca un lācis to aizveda uz mazu klajumu, kas bija visapkārt aizaudzis lielu, biezu mežu. Lācis apstajās un teica vīram: "Kur uguni!"

Vīrs to darīja un kad viņš uguni biia sakūris, tad lācis sacīja: "Cep gaļu!" Kad gaļa bij izcepta, tad lācis teica vīram: "Ēd no tās gaļasl" Vīrs tam prasīja: "Ar ko tad lai es ēdu?" Lācis atteica: "Zobiem!" Vīrs ņēmās ēst un arī lācis ēda. Kad gaļa bija apēsta, tad lācis likās gar sieksti gulēt. Bet pa to laiku lapsa, medus smaku saodusi, tecēja uz uguni. Ne-tālu no uguns tā apstājās un teica: "Vai, Dieviņ, kā kājas salst!" Lācis vīram mirkšķināja acim, lai lapsu saucot pie uguns. Vīrs uz lapsu teica: "Nāc sildīties!" Lapsa, uz lāci rādīdama, atteica: "Kas tas?" Vīrs teica: "Pelavu maissl" Lapsa saka: "Ja tas būtu pe-lavu maiss, tad tu viņu aizvestu uz glāžu šķūni," un ieskrēja atpa-kaļ mežā. Pēc kāda brīža tā atkal atskrēja un teica vīram: "Ja tas būtu pelavu maiss, tad tu viņu uzsietu uz vāģiem." Vīrs lāci uzsēja uz vāģiem, ko šis arī ļāvās, uz lapsu tīkodams. Lapsa saka: "Ja tas būtu pelavu maiss,tad tu to drusku diktāki pieklapētu." Vīrs nu arī lāci pieklapēja. Te lapsa atkal uzsauc: "Ja gribi savu dzīvību glābt, tad sit to nost!" Vlrs lāci nosita un, kopā ar lapsu medu izēdis un cāļus ar vistu apēdis, brauca uz mājām. Mājās tam lielskungs atdeva pus pili un abi dzīvoja bagāti.