2. A, l55. Lielupis Vec-Piebalgā. LP, V, 66. AŠ, II, 24a.

Kādreiz kopmedībās aplenkuši vilku. Bet tai pašā lomā viens vīrs dedzinājis ogles. Vilks skraidījis šurpu turpu, beidzot lūdzis oglinieku, lai paglābjot viņu no mediniekiem. Oglinieks iebāzis vilku ogļu maisā un iznesis pa muguru no loma; medinieki domājuši, ka maisā ogles. Otrā meža malā izkratījis vilku no maisa; bet vilks par to labumu uzbrucis glābējam: "Es tevi edīšu! Mans paradums jau no mazatnes ir labu ar ļaunu at-maksāt." Oglinieks atteicis: "Neticu vis, ka pasaulē var tāds paradums būt: labu ar ļaunu atmaksāt; iesim, apprasīsimies citiem, vai tas tā." Labi. — Gājuši prasīt. Te ieraudzījuši mežā vecu zirgu piesietu. "Ko tu te diedi?" oglinieks jautājis. "Ai, brāļi, te mani piesēja badā nomērdēt. Esmu vecs, ko par tādu vairs bēda; kad biju jauns, saimnieks glaudīt glaudīja, tagad atstumj pie malas — tā jau ir tā pateicība: labu ar ļaunu atmaksāt." "Tu dzirdēji, ka man taisnība!" vilks iesaucies, "nu es ēdīšu tevi!" "Nē, nē, jautāsim vēl kādam, tad ticēšu," oglinieks tiepies. Labi. — Gājuši arī un ieraudzījuši suni piesietu. "Ko tu te diedi?" "Ai, brāļi, te mani piesēja badā nomērdēt. Esmu vecs, ko par tādu vairs bēda; kad biju jauns, saimnieks glaudīt glaudīja, tagad pastumj pie malas — tā jau ir tā pateicība: labu ar ļaunu atmaksāt" "Tu dzirdēji, ka man taisnība!" vilks iesaucies, "nu es ēdīšu tevi patiesi." "Nē, ne, jautāsim vēl kādam." Labi. — Gājuši arī un satikuši lapsu. Vilks tūliņ izstāstījis lapsai: tā un tā, lai spriežot. Bet lapsa klusu iečukstējusi ogliniekam: "Dodi man cāli, izspriedīšu tev par labu." Ja, ja, viņš došot gan. "Klausies, vilks!" lapsa tūlīņ iesaukusies, kā lai izspriežu: man taču papriekšu jāredz, kā tu tai maisā biji salīkumojies; lieni iekšā, parādi!" Vilks ielīdis maisā; bet lapsa paskubinājusi oglinieku: "Aizsieni nu galu un mizo ar metamo, kamēr vilks atstiepjas!" Oglinieks nositis vilku un pārgājis sveiks mājā.