3. A. 155. B. Ukins Rušānos, N. Rancāna krājumā.

Reizi vylks bija patīts cylpuos, kuras beja taisītos zvāru gyušonai, bet nazynu, kai viņš izaruovīs un laidīs skrīt uz mežu. Īraudzējuši viņu, medinīki suoka meklēt. Daguojis vylkam skrīt puori par ceļu, un tū pošu laiku guojis pa ceļu zemnīks ar maisu un spriguļu. Vylks skrīn pi viņa: "Padori mīlestību, zemnīciņ, izgluobi mani maisā, pēc maņa medinīki dzanas." Zemnīks tam pīkrita, nuglobuoja vylku maisā, aizsēja un uzlyka uz placim. Īt zemnīks tuoluok, un pretī viņam medinīki. "Vai naredzēji, zemnīciņ, vylka?" "Ne, naredzeju vys." Medīnīki paguoja cauri. "Vai nūguoja muni īnaidnīki?" vaicuoja vylks. "Nūguoja." "Nu tagad laid mani uorā!" Zemnīks atraisīja maisu un izlaida vylku uz breivibas. Bet vylks teice zemnīkam: "Kas nyu, zemnīciņ? Es tevi apēsšu." "Vai,vylciņ, vylciņ! Es tevi nu taidas nalaimes izgluobu, bet tu mani apēst gribi!"

"Vacuos lobuos paklausības aizmierstas," atbildēja vylks. Zemnīks redzādams, ka darīšonas slyktas, runoj: "Ja tai ir, tad īsim tuoluok, un ja pyrmais kas satiks, teiks pa tevim, ka vacuos lobuos paklausības aizmierstas, tad kū lai dors, ēd mani!" Īt zemnīks un vylks, bet viņim pretim vacs zirgs. Zemnīks pi viņa: "Padori mīlestību, iztīsoj mums. Es vylku nu lelas nalaimes izgluobu, bet viņš grib mani apēst, un izstuosteja viņam vysu, kai viņim beja. Zyrgs padūmuoja, padūmuojaun runuoja: "Es dzeivuoju pi muna saimnīka divdesmit godu, nu vysa spāka pi viņa struoduoju, bet kod palyku vacs un man daguoja leidz tam, ka navarēju struoduot, viņš paņēma un nūveda mani uz kolnu un īgryuda dūbī, bet ar zemi naaproka, un otkon laime, ka nadziļā dūbī; kot bez spāka, tūmār es nu tos izleidu, un tagad staiguoju, kur acs radz. Ja! Vacuos lobuos paklausības aizmierstas." "Redzi, muna tīsa!" teice vylks. Nūsabeidis zemnīks un suoka prasīt vylka, lai pagaidūt leidz ūtrai sasatikšonai. Vylks pīkrita un tai, kai zemniks teice. Īt zemnīks ar vylku, bet preti viņim vacs suns. Nu zemnīks pi viņa un vaicoj ap tū, kai jam padarīt ar vylku. Suns padūmuoja, padūmuoja un pateic: "Kolpuoju es saim-nīkam divdesmit godu, sorguoju viņa muojas un lūpus, bet kad palyku vacs un puorstuoju viņam kolpūt,viņš padziņa mani nu sātas, un nyuļa staiguojum es, kur acs munas radz. Ja! Vacuos lobuos paklausības aizmierstas.''

Nūsabeida zemnīks vēl vairuok un sirsnīgi lyudzēs vylka pagaidīt leidz trešai sasatikšonai. "A tur dori, kai zini, juo munas labdarīšonas naatmini!" Pīkryta vylks arī leidz jaunai sasatikšonai. Satyka viņus lopsa. Zemnīks izstuostēja viņai vysas darīšonas, kai viņim beja ar vylku. Suoka streidītīs: "Ja kai itys varbyut, ka vylks, tik lels kai muokūnis, varēje īleist itaidā mozā maisiņā?" Zemnīks un vylks abi dīvuojas, ka tīsa, bet lopsa runuoja: "Naiticēšu leidz tam, koleidz ar sovom acim naīraudzīšu. Bet paruodi, zemnīciņ, kai tu viņu ībuozi maisiņā!" Vylks ībuoze tur golvu. "Ja vai tad golvu vīn tu slēpi?" lopsa sacīja. Vylks īleida vyss maisā. "Nu paruodi, zemnīciņ, kai tu viņu aizsēji." Zemnīks aizsēja. "Bet paruodi nu zemnīciņ, kai tu sev maizi kul. Zemnīks suoka kult vylku ar spriguļu un nūsyta.