4. A. 155. Ontons Sītiņš Kolupā, B. Spūļa krājumā.

Reizi zemnīks guoja pa mežu un iraudzīja slonu. Tys beja atsaspīdis pi kūka un gulēja. Bet kūks, pi kuruo tys gulēja, beja sapyvis. Slons kai spīdēs, tai kūks atsaguozīja un tys pi zemes i guļ. Daguoja zemnīks kluotu. Slons prosa nu juo, lai tys jū pīceļ. Zemnīks pajēmis sleides un pīcēļa slonu. Tūlaik slons soka: "Cylvāk, es tevi ēsšu." Zemnīks soka: "Kū-ta, ka ēssi, ēd,bet pyrms īsim pa ceļu un, kū pyrmū sasatiksim, izprasīsim nu tuo — kū tys pasacīs, tai i byus." "Labi, īsim!" Paguoja nacik lelu gabaliņu un sateik lopsu. Tī tyuliņ sauc lopsas da sevim. Lopsa daguoja. Cylvāks izstuostīja vysu, kai jim beja un soka: "Slons sokuos mani ēst" Lopsa soka: "Es nazynu, kai tī beja, nūved mani un paruod!" Nūguoja da tai vītai, kur slons gulēja. Lopsa soka uz slona: "Paruod, kai tī beja" Slons atsagula. Tūlaik lopsa soka uz cylvāku: "Tu ej da sātai, jis lai guļ."