A.156. J.Bridaks Sodu Sesevē, A. Bīlenšteina krājumā, LP, Vl, 39.

Vienreiz vilks mežā kā skrējis, uzskrējis uz naglu un sadūris kāju. Sāpēs vilks atgulies garšļaukus, ka jādomā, tūliņ vai sprāgs. Krauklis, to redzēdams, pielaidies klāt un sācis jau mirējam acis knābāt; bet vilks kā ķēris, noķēris knābiķi un gribējis jau ēst. Te krauklis attapies: "Vai, brāliti, es nācu tevi dziedināt, tu taisies mani noriet: atnesīšu tev dzīvības ūdeni, apmazgāšu, būsi veselāks par veselu." Labi! Lai tad nesot! Un nu krauklim bij jātura vārds, bij jāskrien dzīvības ūdenim pakaļ. Aizskrēja ari, pārnesa, apmazgāja slimo kāju un nu bij abi laimīgi: viens izārstējies, otrs dzīvību izglābis.