A. 157. P.Š. no sava tēva-tēva Raunā.

Ēlivants dzirdēš, ka visi zvēri baidoties no cilvēka, bet viņš lielījies, ka viņam nebūtu no cilvēka bailes, lai tik parādot, kur cilvēks esot. Lapsa uzņēmusies par rādītaju un izvedusi ēlivantu no meža uz ceļa. Pa to ceļu gāš viens puika un ēlivants prasīš lapsai: "Vai tas ir cilvēks?" Lapsa atbild: "Tas vēl nav cilvēks, bet tik būs." Viņi iet pa ceļu tālāku un satiek vienu vecīti. Ēlivants akar prasa: "Vai tas nu ir cilvēks?" Lapsa atbild: "Tas ir bīš cilveks, bet nu vair nav." Tālāku ejot, lapsa pamana vienu zaldatu nākam un saka: "Lūk, tas nu ir cilvēks!" Lapsa tūlin iebēg mežā, bet ēlivants iet zaldātam virsū. Zaldāts paņem pistoli, un kā nu elivants nāk tūlāku, tā iešaun viņam galvā. Kad nu ēlivants vēl mācas viņam virsū, tad zaldāts paņem zobinu no sānim un iecērt tam vairāk reiz, kamer ēlivants aizbēg projām. Mežā to uzmeklē akar lapsa un prasa: "Kā! tev nu klājās?" Ēlivants atbild: "Slikti! Papriekšu man cilvēks piespļaudīja acis, tā kā es vair nekā lāgā nevarēju saredzēt. Tad viņš izņēma sev vienu ribu no sānim un saka mani dauzīt. Es tik tikko vēl dzīvs dabūju izbēgt. No tā laika ēlivants vair cilvēka nemeklēš.

Piezīme. Nedomāju, ka šī pasaka pie mums būtu ieviesusies no grāmatām. Arī no pazīstamās Grimmu pasaciņas (72) viņa drusku atšķiras.