(A. 157. 30). P.Š. no sava tēva-tēva Raunā.

Vienradzis nav gribēš ticēt, ka cilvēks esot parāks par visim zvērim, un uzaicināš cilvēku skrieties. Cilvēks arī bīš ar mieru skrieties, izracis ceļā, kur abim jāskrien, dziļu bedri un pārlicis tur laipu pāri. Kad nu sākuši skrieties, tad cilvēks pārskrēš par laipu, bet vienradzis iekritis bedrē. Pēdīgi vienradzis izrāpies no bedres, gribēš cilvēku nobadīt un skrēš viņam ar lielu ātrumu virsū. Cilvēks stāvēš mierīgi pie viena koka; un kad vienradzis daskrēš klāt, tad cilvēks ātri aizslēpies aiz koka. Vienradzis iedūris savu aso ragu kokā un nevarēš vair tik viegli izvilkt laukā. Nu danācis cilvēks, un piesitis ragam vēl vadžus klāt. Pēdīgi viņš vēl ar koku labi nomizāš vienradzi un tad tik palaidis viņu vaļā. No tā laika vienradzis vair negribēš ar cilvēku spēkoties.