2. A. 158. O.Sītiņš Kolupā, B.Spūļa krājumā.

Reizi lopsa aizskreja da kaidai saiminicai un soka: "Dūd, saiminīc, es nūnesšu tovim gonim ēst." Gadījās, ka saimnīca cepja maizi un, izvylkuse nu cepļa vīnu kukulīti, padevja lopsai. Lopsa, paiāmuse tū kukulīti, aizguoja aiz pakša un, izāduse vyduci, gorūzuos pībēra palnu un, tuos sa- mīguse, aznesja gonim. Nunasuse i soka uz gonim: "Eite vysi da īnai vītai un lauzit, bet es īšu vušku grīztu." Goni kai lauzja kukulīti, tai acis vysim pībyra ar palnim un, koleidz tī izmozguoja acis, toleidz lopsa paķēra vīnu mozuokū vuciniņu un aiznesja tū da mežam. Aiznastu vuciniņu tyulīt dasēja un poša, paguojuse tuoļuok, soka: "Leiki kūki, taisni kūki slīcītēs nusalīcit, ragaviņas pasataisat!" Lopsai nūsalīcja slīcītes un pasataisīja ragaviņas. Tad, pajāmuse vuciniņu, ījyudzja tū ragaviņuos, sāda poša vydā un suoka braukt. Nacik lelu gabaliņu pabraukuse, sateik vylku. Tys prosās, lai topsa pajam ragaviņuos koč vīnu kuojiņu. Lopsa soka: "Līc, tik nasalauz' ragaviņu!" Vylks īlyka vīnu kuoju ragaviņuos un, pabraucis nalelu gabaliņu, prosa nu lopsas, vai navarātu īlikt ūtru? Lopsa soka: "Līc, tik nasalauz' ragaviņu!" Vylks īlyka ūtru kuoju un, pabraucis nalelu gabaliņu, otkon prosa: "Kyumiņ, vai navarātu īlikt trešu kuojiņu?" — "Līc, tik nasalauz' ragaviņu!" soka lopsa. Vylks īlyka trešu kuojiņu un, pabraucis gabaliņu, soka: "Kyumiņ, vajaga īlikt caturtū kuojiņu." Īlyka ari caturtū kuojiņu un, pabraucis gabaliņu, soka: "Vajaga īlikt i astīti, redz, ka jei pylna snīga." Lopsa soka: "Līc, tik nasalauz' ragaviņu!" Kai tik vylks ilyka asti, tai ragaviņas i salyuza. "Va, es tev nasacīju, ka salauzsi ragaviņas? Nu, tagad ej da mežam un soki: "Leiki kūki, taisni kūki nūsalīcīt slīcītēs, ragaviņas pasataisat!" Vylks nūguojis soka: "Leiki kūki, taisni kūki nūsalīcīt slīcītēs, ragaviņas pasataisat!" Bet kūki vylkam nasalīcja slīcītēs un ragaviņas nasataisija. Atguojis da lopsai, i soka: "Man nasataisa." Lopsa soka: "Nu pastuov te, es īšu atvilkšu." Kai tik lopsa nūguoja, tai vylks vuciniņu pi zemes, izēdja tam vyduci un, pībuozis smylgu, tū pastatīja uz kuojuom, bet pats aizguoja. Lopsa, atvylkuse ragaviņas, vylka vairs naatroda un soka: "Va, tuo jau nava!" Jyudzja lopsa vuciniņu ragaviņnos, sāda poša vydā i soka: "Spiri, spiri, vuciniņ!" bet vuciniņš naīt. Tad vēl ūtru reizi soka: "Spiri, spiri, vuciniņ, smiļdziņa ūkstiņā," un kai paruovja aiz smiļdzeņas, tai vuciniņš i pi zemes. Tūlaik lopsa nūsabeida, īraudzījuse, ka vuciniņam izāsts vyducīts.