2. E.Žubeckaja Rīgā, A.Bērzkalnes krājumā.

Kādreiz dzīvojis viens ļoti nabags vīriņš, tas uztaisījis abriņu un nesis to uz pilsētu pārdot. Tam bijis jāiet caur mežu, mežā drīz satumsis un tam bijis tur jāpārguļ pa nakti. Vīriņš arī nolicies zemē, apsedzies ar abriņu un gulējis. Te iet garām lācis un saka: "Vai kāds smuks galdiņš, tikai nekā nav virsū!" Un lācis aizskrien uz mājām kur tam bijis paglabāts bišu strops ar medu. Iet garām vilks un saka: "Vai kāds smuks galdiņš, tikai nekā nav virsū!" un aizskrien uz ganāmu pulku lai nolaupītu kādu jēru. Arī zaķis iet vīriņam garām un saka: "Vai kāds smuks galdiņš, tikai nekā nav virsū!" un aizskrien uz saimnieka sakņu dārzu pec kādas galviņas kāpostu. Pirmais atnāk lācis, tas atstiepis bišu stropu, uzliek to uz abriņas un ēd medu. Tad atnāk vilks, tas arī uzliek savu jēru uz abriņas un sāk to ēst aiz vienas kājas. Pēdējais atskrien zaķis ar divām galviņām kāpostu. Tas arī uzliek galviņas uz abriņu un ēd, tā ka ausis vien kust. Te vīriņš drusku pagrozās, tā ka abriņa sakustas. Zaķis, kā jau bailīgs vīrs, saka: "Kas to abriņu kustina?" Bet abriņa nostājas mierā un tie ēd tālāk. Vīriņš pakustas atkal, un vilks saka: "Kas to abriņu kustina?" Bet abriņa nostājas mierā un tie ēd tālāk. Kad abriņa trešo reizi pakustas, viņiem paliek bailes un tie aizskrien prom. Vīriņš nu izceļas, paņem medu, jēru un kāpostu galviņas un dzīvo laimīgi.