3. A. Miglava Rūjienā. A. Bērzkalnes krājumā.

Reiz dzīvoja viens abru taisītājs, kuram pietrūka maizes. Arī kaimiņš tam par velti negribēja dot, bet lika uztaisīt abru. Abra bija gatava un vīriņš to gribēja aiznest nāburgam. Laiks bija ļoti karsts, vecais nespēja panest, kādēļ nolikās ozolu meža zem abras gulēt. Pēc maza laiciņa atkrēja zaķis, izbrīnījās par skaisto galdiņu, kuram nekā nebija virsū. Atskrēja lapsa, kura nosēdās uz abras zaķim blakus un brīnījās par skaisto galdiņu, kam nekā nebija virsū. Atskrēja arī vilks, nosēdās lapsai blakus un brīnījās par skaisto galdiņu, kam nekā virsū nebija. Beidzot atnāca lācis, nosēdās vilkam blakus un brīnījas par skaisto galdiņu, kam nekā virsū nebija.

Visi sēdēja kādu laiciņu, kāmēr beidzot lācis sacīja, ka mežā zinot bišu stropu, vilks sacīja, ka zinot kūtī aunu, lapsa sacīja, ka zinot zosutēviņu un zaķis sacīja, ka zinot kāpostu galviņu. Nu visi solījas atnest savu laupījumu un arī atnesa. Te abrinieks apgriezās uz otriem sāniem, abra pakustējās. Visi sabīstās, bet ēd tālāk, kamēr abrinieks pakustina stiprāki. Nu visi aizbēg, un vecajam abriniekam paliek daudz ko ēst. Par abru arī dabūja maizi un nu palika par iztikušu vīru.