4. Fr. Sitmanis Oktē, pie Talsiem. LP,V,63,2. AŠ,II,49a.

Reiz dzīvoja viens vecs vīriņš, abru taisītājs. Viņam pietrūka maizes, kā jau daždien veciem, kas pelnīt daudz nespēj. Bet kaimiņa saimnieks sacīja: "Uztaisi man jaunu abru, tad maizi iedošu!" Labi! Vīriņš uztaisīja prāvu, prāvu abru, un nesa uz kaimiņiem. Bet tai dienā bij briesmīgi karsts laiks un nesamais smags, spēka maz, nabadziņš, jāsaka, piepūlējies galā. Par laimi gadījās ozolu mežs, kur dzestrā ēnā varēja atšauties. Tā nu viņš apsēžas, noslauka sviedrus un iesāk domāt: "Vai nebūtu gudrāki tepat brītiņu pagulēt?" Ja, būs gan! Un tūliņ nolikās garšļauku; bet abru drošības dēļ uzvilka sev virsū par apsegu. Te, pēc maza laiciņa, atskries zaķis, nosēdīsies uz abras un brīnīsies: "Tavu jauku galdiņu, bet nekā nav virsū!" Pa brītiņam vēl attecēs ir lapsa, nosēdās uz abras, zaķim blakus, un brīnījās: "Tavu jauku galdiņu, bet nekā nav virsū!" Pa brītiņam atskrēja arī vilks, nosēdās uz abras, lapsai blakus, un brīnījās: "Tavu jauku galdiņu, bet nekā nav virsū!" Pa brītiņam atnāca vēl lācis, notupās uz abras, vilkam blakus, un brīnījās: "Tavu jauku galdiņu, bet nekā nav virsū!" Nu sēdēja, sēdēja visi, beidzot sāka pārrunāt: "Ko tā velti sēdēsim, paraudzīsim maltīti." Lācis sacīja: "Zinu mežā brangu biškoku, to es atnesīšu!" Vilks.sacīja: "Zinu kaimiņa kūtī treknu aunu, to es atnesīšu!" Lapsa sacīja: "Zinu brangu zostēviņu, to es atnesīšu!" Zaķis iesaucās: "Zinu kaimiņa dārzā brangu kāpostu galviņu, to es atnesīšu!" Visi aizgāja, katrs pec sava medījuma. Ne visai ilgi, jau lācis atstiepa stropu un nosvieda uz abru, ka nobraukšķēja vien; tad nāca vilks ar aunu, lapsa ar zostēviņu un beidzot zaķis ar kāpostu galviņu. Nu draugi mielojās. Bet vecais abru taisītājs apakš abras pašu laiku pagriezās uz otriem sāniem, abra pakustējās un lācis tūliņ iesaucās: "Ā! kas to galdu kustina?" Bet vairāk neko un tā ēda atkal.

Pa brītiņam vecais atkal pakustināja abru; vilks iesaucās: "Ā! kas to galdu kustina?" bet vairāk neko un tā ēda atkal. Pa brītiņam vecais atkal pakustināja abru; lapsa iesaucās: "Ā! kas to galdu kustina?" bet vairāk neko un tā ēda atkal. Pa brītiņam vecais labi dikti pakustināja abru: zaķis iesaucās: "Ā! kas to galdu kustina?" — "Te vairs nav labi, bēgsim!" Un tā aizbēga arī visi, katrs uz savu pusi; bet vecajam abru taisītājam palika medus, gaļa, kāposti. Par abru tas vēl dabūja no kaimiņa maizi un nu bij pārtikas vecam vīram pa pilnam.