J.Bankins. "Šis un tas"II,1875,11.

Gudrs vilks izdomāja viltu, kā varētu bez pūliņa aitas sabūt ēšanai. Viņš papriekšu gan izmēģinājās šā gan tā, bet arvien nekā neizdevās, tikai pa reizām kādu noķēra. Bet vienreiz tam labi izdevās, viņš bija noķēris ganam vislielāko un visbrangāko aunu, kas tikpat liels bija kā vilks pats. Vilkam ātri labs padoms šāvās prātā, viņš nomauca ādu no galvas līdz kājam, gaļu apēdis, pats tad ielīda auna ādā un devās uz to pašu aitupulku, kur auns senāki piederēja, pievilkās pie tām, un ēda zāli līdz vakaram. Kad gans vakarā sāka dzīt aitas uz māju, tad arī šis steidzās jai iepriekš citiem auniem uz māju, un ikkatru nakti apēda vienu aitu. Bet cik ilgi tas tā gāja? Gans drīz apķērās, ka tam ik nakts pazūd viena aita. Viņš gāja vaktētu, lai manītu, kas tas vainīgais, un redzēja, ka šā paša mīļākais auns tas blēdis. Viņš to nemaz negribēja ticēt, tādēļ gāja lūkāt, kas tam noticis. Rokas ieķerot villā, tā skrien no ādas nost, un kad to jo cieši sakampa un saturēja, tad auns izspruka no ādas. Gans nu gan nomana, kas tas par aunu, tik ar lielām mokām tam izdevās to nosist. Viņš nu gan novilka pelēkajam viesam ādu, bet tā tiešām nebija visas skādes vērte. Gana dēls, to redzēdams, izbrīnījās un teica: "Kas gan to būtu domājis, ka vilks var būt aitas ādā!" Tēvs viņam atbildēja: "Dēliņ! No šā viltus tu gan vari nojēgt, ka arī cilvēki nav vis uzskatāmi pēc viņu glumiem ģīmiem un skaistiem vārdiem" bet pēc viņu darbiem."

Piezīme. Šī pasaka ar pamācību liekas gan būt grāmatu fābula,bet ja J. Bankins ir to ievietojis starp īstām tautas pasakām, tad viņš ir to varbūt tomēr tautā dzirdējs un tikai pats to mazliet izpušķojis. P.Š.