Vilki saplēš novēlēto cilvēku.

1. LP, V, 83, l. AŠ, II, 41c.

Vecos laikos vilkus saukuši par Dieva suņiem, jo toreiz pats Dievs viņus labi esot ieredzējis. Vilki par to tad ik rītu skaitījuši zināmā vietā pātarus un gaudodami dziedājuši dziesmas tā ap brokasta laiku. Reiz kāds jauns medinieks par varu vēlējies redzēt, kā vilki šos pātarus skaita. Viņš nogājis noriņa, kur visapkārt biezs mežs bijis, uzlīdis resnā eglē un gaidījis. Ja, ap brokasta laiku sa-radušies milzumis vilku un viens vecs, sirms, pavisam klibs vilks atvilcies drusku vēlāk. Beidzot citi vilki nostājušies riņķī, bet klibo ieņēmuši vidū un nu izceltām galvām sākuši gaudot: tie bijuši tie pātari. Mediniekam nākuši smiekli; viņš joku dēļ, vilkus mēdīdams, gaudojis līdz. Bet tai pašā brīdī vilki apklusuši un nekustējuši ne no pēdas, it kā vēl ko gaidīdami. Un tiešām sagaidījuši arī: pašu laiku, biezumus šķirstīdams, iznācis mazs, vecs vīriņš ar sirmu bārzdu sniega baltumā, un pasniedzis katram vilkam maizes rie-centiņu; tikai klibajam pietrūcis, tas nedabūjis. Nu klibais gauži lūdzis vecīti; lai dodot, kam dodams, viņam lai dodot: esot taču klibs. Vecītis atteicis: "man vairāk nav — ēd to zaimotāju, tur eglē!" To sacījis, vecītis pazudis kā ūdenī; bet vilki, viss bars, sā-kuši to egli grauzt, kur medinieks uzlīdis. Drīzi egle jau līgo-jusies; mediniekam šalkas vien kauliem pārgājušas; te laikā vēl satvēris otras egles zaru un parlēcis otrā eglē. Nu, zināms, klie-dzis palīgus. Saskrējuši ļaudis un izklīdinājuši vilkus. Tā palicis. Tomēr klibais vilks arvienu glūnējis medinieku kur notvert" tas viņam esot atdots un tad jau neēstu nepametīšot. Zināms,

tik viegli nepiekļuvis vis: medinieks visur ar ieročiem staigājis. Bet reiz pirtī taču nogrābis. Medinieks, labi sapēries, iznācis dze-sēties un tai brīdī klibais pamanījies uzklupt: esot ierāvis turpat krūmos un apēdis, zīmi vien atstādams. Vilkiem esot tāds ieradums: lai ēdot, ko ēzdami — zīmi at-stājot, ka varot zināt, vilks to ēdis.