2. V.Grīnlaubs Vārvē, A.Bīlenšteina krājumā. LP,VI,66,6. AŠ, II, 41b.

Senākos gados daudz vilku esot bijuši. Un tur netālu no Skrundas muižas ir kalns, ne dižs. Šinī kalnā vilki katru ziemu kaucamā laikā sanākuši kaukt. Reiz darbinieki, rijā kuldami, iesākušl runāt par vilku ierašām un apgalvojuši tā: kad vilki nokaucot, tad izvēlot no vecajiem vienu pavēlētāju, un tas tad katram vilkam pasakot, uz kuru pusi jāejot ēst meklēt, kas tai dienā vai naktī jādarot un visu citu vēl. Bet viens kūlējs, tā kā neticēdams, pakampis cirvi, aizgājis uz to kalnu, uzrāpies eglē un par varu gribējis redzēt, vai tas tiesa, ko citi kūlēji par vilkiem runājuši. Patlaban krēsla metusies. Te sākot tikai rasties vilki kopā. Sanākuši, nostabulējuši savu gaudu dziesmu un tā vienu no vecākiem izvēlējuši, lai tas katram izgādina, ko būs darīt un kur ko dabūt. Bet pulka vidū bijis viens klibs vilks, tam izvēlētais teicis: "Tev, klibiķi, tas, kas tai kokā sēž!" Kūlējs, to dzirdēdams, gauži nosabijies, bet domājis: "Man cirvis ir, ko viņš man var darīt." Un nu klibais tupējis un tupējis apakš tā koka ilgu laiku, kūlējs nevarējis zemē kļūt. Iztupējies, izgaidījies — uz vienreiz ies gan projām. Nu tikai kūlējs mudīgi no koka zemē un prom uz riju. Izstāstījis citiem kūlējiem, ko piedzīvojis un kā izglābies. Tie teikuši: "Ja tu patiesi klibajam esi atdots, tev labi neklāsies, tevi saēdīs kādreiz, gan tu redzēsi!" Kūlējs atteicis: "Ko tāds mums var darīt? — Te esam divdesmit kūlēju un tad no ķēma baidīties — nositīsim, nodursim!" Labi, labi, tā palicis. Otrā vakarā, kad gājuši gulēt, dro-šības labad aiztaisījuši visas durvis labi cieti un šo atdoto kūlēju vēl ieņēmuši pašā vidū. Bet — kas ir? — no rīta skatās, skatās — atdotais kūlējs trūkst kā trūkst, lai meklē, kur grib. Pēdīgi meklējuši vilku kalnā — atraduši tikai kājas un gālu (galvu) vien, vilki noplēsuši.