4. Āronu Matīss Bērzaunē. LP,V,83,3. AŠ,II,41d.

Kādās mājās bijušas kristības. Daži kristībnieki sasēduši uz sliekšņa un šo to pārrunājuši. Te piepēži ieraudzījuši kalniņā, netālu no mājām, vilku, kas drusciņ iegaudojies. Viens kristībnieks pasmējies un teicis: "Platgalvīt, platgalvīt, platgalvīt, ko nu tur buldurē?" Bet līdz to izteicis, vilks pazudis. Tā palicis. Bet—kas ir?— vakarā (tumsā) šis pats kristībnieks, kas to vilku par platgalvi lamājis, ies mājā un satiek lielu vilku ganību. Vilki tikai lien arvienu tuvāk, arvienu tuvāk un zobus vien ņirdz. Laime vēl, ka mācējis atraidīt: sitis atšūbenu ar dūri vilkiem pa pieri un teicis: "Vai neiesiet purvā gulēt, vai neiesiet purvā gulēt!" Vilki aizgājuši gan, bet nu tikai vīrs atģidis, ka tad vilkus nevar vis lamāt, ja tie gaudo.